Astora

viņš iznīcina manī visas esmocijas un jebkuru ticību, ar saviem kreisajiem soļiem, ko pats arī atzīst, man zūd ticība jebkam kas pasaulē būtu skaists.
viss labais manī pamazām izmirst.
jebkuras emocijas, kas lika cerēt un gaidīt ko skaistu, izkūst kā pērnais sniegs saulē
un es jūtu savu garīgo nāvi
soli pa solim
sāpīgi un lēni.

šitas Ilzei privāti publiski : tas no Tevis teiktā pareģojama nepiepildīsies pat puslīdz, apstākļi ir citi ,situācijas citas un man antidepresantus vajag vēl jo mazāk, drīzāk, lai visi man beidz pist prātu un nebraukā pa emocijām kā pa slidkalniņu !!!!!!!!!!!!!