Astora

nekad neesmu atradusies uz tādas morālās sabrukšanas robežas kā šobrīd jūtos. neatceros arī to, kad būtu bijusi tik gara un skumja dzīves melnā svītra. sliktāk būt nevar, ja nu vienīgi pavisam slikti.

laikam mīlestībā laimīga nebūšu nekad. uz dullo nokārtošu eksāmenu, izvilkšos no tādiem mēsliem. bet jā. mīlas lietās kā tāds melns melns mākonis. laimes nekādas, tikai ciešanas un asaras. morālais smagums, mūžīgas skumjas un allaž nepiepildītas ilgas. es vienkārši aiziešu pa pieskari jau kuro dienu pārdzīvojot, ka viņš dzerstās sazin kur apkārt, ka mani neciena un johaidi, es pat nezinu kas būs tālāk. vienkārši dzīvot pat bail....