Astora

es uzvelku dzelzs bruņas un lūdzu pasauli, lai tā mazuliet atpišās no manis. neviens nav vainīgs, neviens nav slikts, izņemot mani pašu, lai cik skaista būtu šodienas saule, man sirdi grauj mutuļu taifūns un atkal - neviens nav pie tā vainīgs, izņemot mani pašu.
njā, mīlestībā man nekad neveicas un jo tālāk jo trakā, lai arī vakar vēl biju tik cerību un laimes pilna.
kā tai` tekstā : "viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala"...

kaut kā ieslēdzās pašsaglabāšanās instinkts, asaru jūra un bezcerība. es biju pelnījusi ko labāku...nu ne tādu... nē...un atkal asaras. kapēc...

totals idialu sabrukums.
ceribu naave
un muziiga neticiba, ka var milet
abpuseja milestiba pastav tikai romanos un pasakas.
mana sirdi ir tikai sapigi mems klusums un sirds, kas sagraizita simtiem mazu gabalinju un saap.

laikam tiesham janotic tam, ka saka, ka milestiba nes cieshanas, jebkada piekjershanas ir ka sods un jo vairak kadam piekjersies,jo vairak busi apdrists ,pamests un atri Tevi aizmirsis.
iemileties ir tabu. nedrikst, tas ir taisnakais celjsh uz sevis iznicibu.

laikam jamekle kas gaishaks un pietiek meklet un sapnjot par to, kas iisti pat nav spejigs nedelja vienu sms atrakstit. njaa, maciba dzivei, kas un kaa.