|
man riebjas tā sajūta, ka skumjas māc, kad ilgas plēšas divās daļās un raudāt vien gribas. kad šķiet, Amoriņš blakus saskumis un nolaidis actiņas. kā mazs muļķa pabērns kā konfelti gaidot, gaidi un skumsti, kad atkal...neciešu šo mīlestības sajūtu, tik mokoša ,skumja un gaidu pilna, kad dzīvē vien eksistē tik` Tu, kad katra stunda bez Tevis ir cerību un sāpju pilna un gribas kliegt...eh, pavasari, Tu zini, ka esi pie vainas, kā§ēc devi man tādu sviestu, es teicu, ka gribu dzīvot savā brīvē, ka gribu baudīt dzīvi līdz rugtām mielēm, bet ko Tu? atkal dod man kārtējo pieķeršanās, nē, tā pieķeršanās nav, kas vairāk un dziļāk, un...patiesāk. |
|
