| Depeche Mode |
[18 Mar 2006|12:39pm] |
Depeche Mode - Izcili, Perfekti, Lieliski, Briinishkjiigi, Burviigi, Aizraujoshi, SKAISTI. Gahans, neskatoties uz vecumu & narkotikaam, joprojaam ir ljoti, ljoti skaists virietis.
mammas maasa mani biskhinj piedzirdiija. un man pavisam nedaudz saap galva.
naktii ar kajaam naacaam maajaas - jauka, jauka pastaiga pa tumshajaam Riigas ielaam; manas Riigas ielaam.
|
|
| par eseju. |
[18 Mar 2006|10:38pm] |
| [ |
music |
| |
The White Stripes - Astro |
] |
es mokos ar savu nolāpīto eseju. stulbākais tas, ka man tā nav obligāta, bet gan konkursam, taču kaut kas man neliek mieru... man jau bija sen, sen nojausma, ka šogad šajā konkursā piedalīšos. bet tiku mudināta to darīt. tas nozīmē, ka cilvēkiem joprojām patīk lasīt to, kas no manis top uz papīra. protams, šoreiz neviens ne sūda nenovērtēs, izņemot tos pieaugušos. tad jau mans darbs tiks izdots grāmatā un dabūšu naudas balvu. temats? par uzskatiem, viedokļiem...
|
|
| MMV |
[18 Mar 2006|11:51pm] |
I'm taking a ride
With my best friend
I hope he never lets me down again
He knows where he's taking me
Taking me where I want to be
I'm taking a ride
With my best friend
We're flying high
We're watching the world pass us by
Never want to come down
Never want to put my feet back down
On the ground
I'm taking a ride
With my best friend
I hope he never lets me down again
Promises me I'm safe as houses
As long as I remember who's wearing the trousers
I hope he never lets me down again
Never let me down
See the stars, they're shining bright
Everything's alright tonight
|
|
|
[18 Mar 2006|11:54pm] |
|
Kamēr tu gulēji, es sapņoju par neiespējamu maigumu un lepnas vienatnes priekšrocībām, un tev blakus klusi noritēja daži sāpju pilieni (to pat nepamanīji). Citreiz devos tālās, svešās un arī bīstamās takās, satikos ar ļaudīm, kuru teiktais mani neinteresēja, meloju viņiem un tev, un ļāvos katram, kas vien gribēja paspēlēties ar jauno rotaļlietiņu. Kamēr tu gulēji, es domāju sliktas domas par tevi, es vainoju tevi savās sāpēs, bezjūtībā vai garlaicībā, jo kādam taču ir jābūt vainīgam. Es izmantoju tavu uzticēšanos un naivumu, lai īstenotu savus zemiskos nodomus, saņēmusi cerēto, nemaz nedomāju par to kaut kā atlīdzināt. Vilināju svešiniekus un izmantoju viņu labsirdīgās un ticīgās dvēseles, lai iegūtu to, ko tu man apzināti liedz - kaut mirkli apbrīna, patiesi kaislīgas pielūgsmes vai atklātas mīlestības. Kamēr tu gulēji, ar ļaunu prieku sacerēju ticamas un neapšaubāmi nepatiesas atbildes uz taviem iespējamiem jautājumiem, un tu tās pieņēmi. Kamēr tu gulēji, smējos par tavu vēlēšanos mani pakļaut un pazemot, smējos par tavu lepnumu, par tavām alkām pēc nesasniedzama pārākuma, un par tavām atmiņām, kurām tu piešķīri tik lielu nozīmi. Tad atkal saņēmos un mēģināju būt auksta, kā visaukstākais gadalaiks. Reiz pat nejauši apcerēju, kā vissāpīgāk sevi ievainot, lai pierādītu sev, ka mans ļaunais murgs nobāl salīdzinājumā ar fiziskām ciešanām. Bet tu gulēji, un ielas apgaismojuma mākslīgajos staros pamanīju, ka tavā nevainīgajā, aizmigušajā sejā nebija nedz nojausmu par manu klātbūtni, nedz nožēlas vai mīlestības. Kādā krāšņā sapnī tu devies pielūgt man svešu dievu ar savu seju. Tev bija tik ļoti vienalga, tava bērnišķīgā izteiksme slēpa grumbas dvēselē. Klusi aizgāju (kā parasti tu to neievēroji), un atstāju zīmīti: "Piedod, ka apēdu plūmes, kas bija tavā ledusskapī, tu tās varbūt glabāji brokastīm. Tās bija tik saldas, svaigas, un tik aukstas."
|
|