| nāk ārā |
[24. Maijs 2005|22:53] |
Mani rauj gabalos. Tieši šobrīd. Plosa uz visām pusēm - tik daudziem esmu vajadzīgs, tik daudzi vajadzīgi man.. un es nespēju vairs izšķirties, skaidri domāt. Diennaktīm nepamet sajūta, ka daru pāri cilvēkam, kam tagad esmu es un kas tagad ir man. Cik ļoti negribas, lai tā būtu, ļoti labi apzinos kā justos pretējā situācijā.. Bet esmu bezpalīdzīgs, jo vienkārši ir tikai juceklis.
Gribu visu, gribu visu. Un tagad vēl Viņa - no pagātnes. No pagātnes iznākusi, bet vienalga spējīga jaukt galvu. Ne likt mīlēt, ne likt ilgoties, bet vienkārši sajaukt jau tā sajaukto galvu un .. es ļauju to darīt.
Un, jā - vēlviens cilvēks jau sāk pierast pie manis. Pierast. Tātad es pieradinu (te nu jāpadomā par "Mazā prinča" domu graudu - tātad nesu atbildību par viņu, nedrīkstu viņu sāpināt). Un atkal - ļauju tam notikt.
Un ir vēl, vēl, vēl ...
Es vienkārši vairs nezinu kam jāpretojas, no kā jāatsakas, kas jāsargā un kā rīkoties. Varu saderēt, ka NeMan būtu ļoti viegli izkļūt no šādas situācijas, bet mana NeVienaldzība pret visu Labo nekad nav ļāvusi man objektīvi domāt un rīkoties. Tas ir mokoši..
P.S. - Zinu arī, ka Tev esmu vajadzīgs, bet neticu, ka Tu kādreiz man ar to spēsi traucēt. Tu biji, esi un būsi. Tu dalies atsevišķi, jo Tu neko nejauc. Nekad. Un Tu spēj būt Tu. Vienmēr. (paldies) |
|
|