11. Marts 2023

• pēcdzemdības
• 11.3.23 16:55
• Ārā visu dienu snieg un es beidzot apraudājos. Elziņai šodien desmit dienas, esam atstātas vienas mājās līdz svētdienas vakaram, un es nevaru noturēt visu to mieru savā klēpī. Liku viņu pie krūts un noķēru sajūtu, kas jau pāris dienas karājās kaut kur gaisā - viss ir tik labi, un es to noteikti neesmu pelnījusi, es neesmu gana laba šādam brīnumam, neesmu gana daudz darījusi un cietusi, lai to nopelnītu.
  
  Kaut kādas bērnības traumu atraugas, ļauju tām izvējot gaisā un aiziet.
  
  Man bija brīnišķīgas dzemdības. Grūtas, kā jau dzemdības, bet tik skaistas ar satikšanos vannā, pustumsā, siltumā. Un viņa ir tik mierīga.
  
  Pārlasīju savu dienasgrāmatu par pirmajām nedēļām ar Māru - viņa kliedza stundām, bija jānēsā apkārt pa dzīvokli gan dienā, gan naktī. Es pati tolaik arī daudz raudāju, un atkopšanās no dzemdībām nebija viegla. Šobrīd es to pat īsti nejūtu. Tikai apetītes man īsti nav. Naktīs arī sanāk būt nomodā, bet Elziņa nevis kliedz, bet ņurd un čāpstina man pie auss. Māriņa gan tagad miegā raud un no rītiem man piekļaujas paglaudīt vaigu vai krūti.
  
  Es nolieku Elziņu klēpī, pārliecos viņai pāri pie datora un montēju video par ilgtspējības ieviešanu uzņēmumos. Man ir divas skaistas meitas, par mani rūpējas vīrs, es varu strādāt un rakstīt tekstus vienkārši tāpat, mums rudenī būs māja un man nav šaubu, ka man padodas būt mammai.
  
  Bet ir tik jocīgi, ka viss ir labi. Vakar iedomājos par radiem, ar kuriem neuzturu kontaktu, un sajutos ļoti vainīga. Visu laiku liekas, ka vajadzētu paspēt izdarīt vēl kaut ko vairāk, un vienlaikus vajadzētu gulēt un baudīt Elziņas klātbūtni. Vajadzētu vairāk uzmanības veltīt Mārai. Kaut kāda spriedze meklē izejas punktu, un droši vien jāļauj.
• 2 rakstair doma