6. Oktobris 2022

• emocijas bez vārdiem
• 6.10.22 12:03
• Kad guļu vai raudu, meita nāk klāt, papliķē mani ar savu mazo roku un saka: "Mamma!" nedaudz pārmetošā, bet priecīgā tonī. Ja raudu ilgi, tad pieglauž savu galvu manām krūtīm un galu galā arī pati sāk raudāt.
  
  Tā nu gulējām gultā apskāvušās un abas raudājām. Jutos vainīga, ka viņu tā satraucu, bet kaut kādā ziņā tas ir viss, kas man ir nepieciešams. Kaut kas, ko nespētu pieņemt ne no viena cita, ko esmu pazaudējusi vai nekad neesmu ieguvusi augot, bet tagad varu dot un jā, arī saņemt no meitas. Katru dienu uzklausu neskaitāmas asaru vētras. Domāju, ka vārdi kaut kādā ziņā ir sabojājuši manu spēju just. Vārdos manas emocijas pārtop un izmainās, apmaldās un visbiežāk attopas stacijā: "Dusmas, pārmetumi." Tad nu tagad to atgūstu. Bez vārdiem ir vieglāk. Meita neprasa paskaidrojumus un nemeklē risinājumus, tikai dzīvo man līdzi. Te un tagad.
  
  Bērnudārza plāns absolūti izgāzās un vēl līdz vasarai būšu ar meitu (un pavasarī jau divām) viena mājās. Piegāju tam no otras puses un terapijā risināju, kāpēc tik grūti būt vienai ar bērnu darba dienās.
  
  Sapratu, ka tas ir tāpēc, ka tad man nav iespēju aizbēgt no savām emocijām. Bērns piespiež būt te un tagad. Visu laiku. Un piespiež sajust to, cik vientuļa jūtos. Tad nu trenēju apzinātību. Attiecībās ar meitu sanāk. Ar citiem ne pārāk.
• 0 rakstair doma