22. Augusts 2022

• dublis divi
• 22.8.22 09:23
• esmu stāvoklī ar savu otro bērnu. esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā ar pirmo. esmu pārcēlusies uz mazpilsētu. esmu atsākusi terapiju.
  
  grūtniecības nelabums šoreiz ir mazāks, nekā pirms diviem gadiem, tomēr katru rītu vismaz trīs stundas man vajag tikai atrasties horizontāli un neko nedarīt. dažreiz tā paiet visa diena. tagad ļoti spilgti atceros, kā pirmajā grūtniecībā arī gulēju mājās ar slimības lapu un cīnījos ar šīm pašām sajūtām un atbalsta trūkumu - bērnībā iedzīto sajūtu, ka esmu slinka, netīrības sajūtu, kas nāk tam līdzi. jo es guļu un neko nedaru. jo man ir slikti. jo man jāpierāda, ka es pa īstam slimoju. pašai jāiet pie ārsta, ja jau ir tik slikti. šaubām, ka varbūt es pārspīlēju un patiešām vienkārši esmu slinka un slikta, un gribu tikai brīvdienu, un bastot skolu vai darbu, vai dzīvi. domāju, varbūt jāizvemjas uz viesistabas grīdas, tad varbūt man noticēs? uztvers nopietni? pažēlos? nedrīkstu smieties vai smaidīt, tad taču man viss būtu kārtībā.
  
  es nemāku kā pieaudzis cilvēks paprasīt, lai par mani parūpējas un pažēlo, un mans vīrs absolūti nekā nemāk izrādīt empātiju pret manu stāvokli. kurā mēs abi apzināti un plānoti esam mani nolikuši jau otro reizi. arī pirmajā grūtniecībā šo laiku aizvadīju, noslīkusi vainas apziņā un pretīgumā pret sevi, kamēr vīrs šķietami vienkārši centās nogaidīt, līdz tas beigsies. izbesīts, ka es tik maz daru un tik daudz sēžu telefonā (jo es negribu vienkārši blenzt griestos, kamēr guļu, sorry), bet apzinoties, ka atklāti to pārmest būtu stulbi. dzīvojot kaut kur nekur pa vidu. nesarunājoties, vienkārši eksistējot blakus, darot savas lietas netraucētā darbu plūsmā. laiku pa laikam prasot no manis iesaisti un uztverot to par pašsaprotamu, ka es celšos un izdarīšu tās nedaudzās lietas, ko viņš paprasīs. jo viņš taču prasa tik maz. viens pats taisa ēst mums visiem, ved suni, iepērkas. dzīvojas ar meitu, kad viņam tam ir laiks - ja nav darbā, neiepērkas, neskrien, negatavo ēst vai neved suni.
  
  man ir nelabi un besī pirmais trimestris. nemāku būt laimīga, ja fiziski jūtos slikti. gribu tagad saņemties un iziet ar meitu ārā pabradāt pa peļķēm. katru dienu domāju, ka gribas kaut kur aiziet, bet nezinu, kur iet. liekas, ka nav kur. bet tā es jutos arī Rīgā - mana grūtniecība un pirmais mammas gads pagāja pandēmijas ēnā, un iziet cilvēkos, satikt draugus šajā bērnkopības laikā es vienkārši nemāku, jo neesmu to darījusi.
  
  gaidu, kad mana tuvākā mammošanas draudzene atbrīvosies, lai varam sazvanīties video zvanā un pačīkstēt, cik viss ir slikti. gribu, lai viņa pārceļas uz manu mazpilsētu, kā reiz teica, ka varētu un gribētu.
  
  grūtniecība ir reāli nepatīkams laiks manā dzīvē. vienkārši jātiek kaut kā šim cauri. šo un tad kaut kad vēl vienu reizi. un tad man būs trīs mīļas saulītes, ko pavadīt dzīvē. ai, bērni. visas šitās mocības un sastapšanās ar saviem tumšākajiem kaktiem. un tad maza galviņa pieglaužas pie tava pleca, kad pacel viņu opā.
• 2 rakstair doma