28. Februāris 2022

• ierašanās
• 28.2.22 23:05
• ģērbos spoguļa priekšā un saviebos, ieraudzījusi savas krūtis. nu jau tās ir kļuvušas paliekoši asimetriskas, un tām pilnībā mainījusies forma. tas, protams, ir loģiski. es baroju daudz, daudz vairāk ar kreiso krūti, un tā tad tagad arī ir lielāka. ērtā krūts. miega krūts. krūts gultas iekšpusē. krūts, kas ļauj izmantot labo roku, visbiežāk tajā turot telefonu un skrollējot soctīklus. vai, kā tagad, rakstot klabi.
  
  es neviebos tāpēc, ka man tagad riebjas mans ķermenis. saviebos drīzāk tā lielā darba priekšā, kas tagad būs jāiegulda, lai mīlētu šo ķermeni. biju jau pieradusi un iemīlējusi to otru. bet tagad ir šis.
  
  nenācu šeit, lai runātu par krūtīm, bet ar kaut ko bija jāsāk. pēdējo nedēļu jūtos ļoti nomākta un trauksmaina, galvenokārt kara dēļ, bet tam visam pa virsu arī pārvākšanās un meitas zobu nākšanas mokas. jūtos ļoti vientuļi, kā jau daudzas jaunās māmiņas. vienlaikus arī man visērtāk ir būt vienatnē (tas ir, divvientulībā ar meitu), jo pārsvarā jau neviens īsti nesaprot un nemāk palīdzēt. no tiem, kas man vistuvākie.
  
  nu jau otro nakti guļam abas viesistabā uz dīvāna, jo nakts kliegšana traucē vīra miegu, un viņam taču jāstrādā. jūtos atvieglota, ka mazāk jāuztraucas par katru kliedzienu, ka varu izvilkt datoru un klabināt tekstus. ka varu runāties ar meitu, mierināt viņu, stāstīt, ka viss būs labi, kaut kad taču tie zobi beidzot izaugs.
  
  vakar aizbraucām abas uz jūru, nogāju septiņus kilometrus pa piejūras mežu. meita smaidīja un dūdoja, ieraudzījusi lielo zilo plašumu, lai arī pirms tam minūtes piecpadsmit kliedza, jo viņai besī jebkāda veida ierobežojumi, tai skaitā slings.
  
  ja mana iepriekšējā klabe bija mājupbraukšana, tad šī ir ierašanās. nu un kur tad es esmu ieradusies? laikam mātišķībā. man padodas un ļoti piestāv.
  
  šovakar pēc kopīgas vannas midzināju meitu klēpī spoguļa priekšā pie savas mazās krūts un domāju - cik skaisti.
• 0 rakstair doma