Ariadne

4:41pm: Aprēķināta
Tā visa ir kā daudzkārt iztēlota, taču nekad neīstenota bēgšana no mājām 17 gadu vecumā, kad Tu vēl nezināji, ka realitāte vienalga Tevi panāks.
Agrāk vai vēlāk tā sadrupinās Tavu šķietami drošo atrāvienu, lai pārņemtu Tevi pilnībā, gluži vai bez pretestības.

Savā ziņā tas pat būtu skaisti, ja vien neliktu Tev justies aprēķinātai.

10:52pm: Kalifornijas sapnis.
Aizbēgt no sevis ir tikpat viegli, cik sastapt nevainīgu porno aktrisi Kalifornijā.

1:20pm: Dzīves kanāli.
Nomāktība kā gleznā ar sliktu perspektīvu.

11:18am: Izkārtne
Un tad kādā dūmakaini pelēkā rītā es vienkārši sakravāju savas mantiņas un klusi aizgāju, jo cik gan ilgi tad var būt par kāda cita krāsainu izkārtni?

Viņa vēl gulēja, kad atskatījos.

11:49am: Atgriešanās Varavīksnes cietoksnī.
Mani turp aizveda nejušība un dārgs auto.
Aizritējušie gadi nebija spējuši nolaupīt šīs vietas pirmatnējo valdzinājumu un majestātisko klusumu.

Fotoaparāts bija vienīgā lieta, ko paņēmu līdzi no šīs Realitātes. Visu pārējo var izdomāt. Šeit ir pavisam viegli izdomāt lietas, priekšmetus, un arī cilvēkus.
Patiesībā visa šī vieta ir nosaukta tā cilvēka vārdā, ko es izdomāju, kad man bija seši vai septiņi gadi.

Pirms gadiem desmit tieši šeit aizsākās tā dzīve, kuru atceros. Un es ceru, ka neviens nezina, kur tā beigsies.

12:04pm: Pēdas smiltīs.
Viņa pienāca tik tuvu, skaidri apzinādamās, ka man pietiktu vien iztiept rokas, lai viņu iegūtu.
Nekas nenotika.

Priekšā tukšums vai bezgalība.

8:57am: Okeāns Jūra.
Tā bija meistarīgi radīta krāpšana un maigu pieskārienu fikcija, kas mani pavedināja.
Formas nepašaubāma dominēšana pār Saturu.

12:33pm: Sapnis par Babiloniju.
Katram cilvēkam ir savs sapnis par Babiloniju, sapnis par zeme, kurā viņš ir tieši tas, kas vienmēr vēlējies būt.

10:40am: Zirnekļa tīkla ieslodzītie.
Dzīve ir tikai skrejceļš treniņa lidojumiem. Brīdī, kad fiziskais lidojums sasniedz savu galējo robežu, tas pāriet domu lidojumā.
Un tas ir neierobežots.

11:56pm: Atspulgs.
Cilvēks ir spējīgs nesavtīgi mīlēt vien pats sevi.
Tā nu es stundām ilgi skatos vienīgajā viņas fotogrāfijā, bet redzu tajā - sevi.

1:55pm: Deviņpadsmit.
Reizēm Prāts liek apmaldīties kādā jau sen zināmā vietā un sajusties kā vientuļam svešiniekam starp savējiem.
Tad sākas augumu trīcinošs nemiers, kas draud pārvērsties visīstākajā Panikā. Neprātā gribas bēgt. Aizvien ātrāk un ātrāk. Projām.
Tomēr ķermenis neklausa, konstanti tas paliek nekustīgs, kamēr Tava būtne maldās pati sava Prāta labirintā.
Kaut kur vāji dzirdamas balsis. Tās mani aicina. Un es nepazīstu runātāju.

12:15pm: Almost Brave
Man ir bail ieskatīties viņai acīs un iedot savu roku. Pilnīgi bez apdomāšanās un pašanalīzes mesties iekšā Piedzīvojuma virpuļos. Es zinu, ka atkal viņiem samelošu, un, kad jau būšu Procesā, sacīšu sev, ka apstāties ir jau par vēlu. - No lidmašinās, kas jau pacēlusies, cilvēki tā vienārši nemēdz piecelties un izkāpt.

Drosme nav man uzticama sabiedrotā, daudz biežāk man līdzās stāv Bailes un ilūzijas par Stāvokļa Bezcerību. Reizēm arī tās palīdz nenomladīties.

12:13pm: Fatal
There are no choices. Nothing but a straight line.
The illusions come afterwards, when you ask "Why me?" and "What if?" , when you look back, see the branches, like a pruined bonsai tree, or a forked lightning.
If you had done something differently, it wouldn't be you, it would be someone else looking back, asking a diiferent set of questions. Remedy

10:57am: Krītoso lapu agonija.
Pilnīgi iespējams, ka drīz tur atgriezīšos.
Jau vakar mazliet nedroši un visai nepārliecināti stavēju Pieturā un vēroju. Tikai pazīstamā Autobusa tur vairs nebija. Bija cits. Cilvēki? - visi svešinieki.

Jā - ir pagājis laiks un nesaudzīgi paņēmis savu. Es ļoti ceru, mani tur vairs nepazīs. Un tā būs labāk, vismaz man. - Neviens netraucēs un neuzbāzīsies ar tik neiedomajami muļķīgiem jautājumiem kā - ko Tu še dari? Vai mani maz atceries?. - Un pat ja atceros, ko tad?

Es nespēju pretoties aicinajumam atgriezties. Jau pārāk ilgi tas nomoka mani.

Jā - es atgriežos - jau šonedēļ.

6:45pm: Torņa meitene
Perfektais meikap tūdaļ izceļ viņas acis. Tās ir gandrīz bērnišķīgi naivas.

Satriecoša, neiedomājami pārliecināta par sevi un reizē tik maziņa, vāja un neaizsargāta.

Viņa zina, ka tiek pamanīta pirmā, - Tornis ir viņas patiesais spožums un reizē posts.

Torņa meitene viegli, neuzmācīgi pieskārās manai rokai. Kā vienmēr viņa skaidri apzinājās, ko vēlas.

She's a girl all the bad guys want.

10:54am: Tornis
Vai sabiedrībai ir vajadzīgs Tornis? - Iespējams, ka daudziem tā ir labākāk, izdevīgāk un drošāk. Iespējams, ka tas tā arī būs vienmēr.

Trīs tūkstoši astoņi simti sešdesmit divi slideni pakāpieni.

Un ja nu Tev tomēr izdotos (tādas izdevības Tev droši vien nekad nebūs) izspraukties cauri pūlim un pārkāpt Torņa slieksni, cik augstu Tu būtu gatavs kāpt, zinot, ka ar katru nakamo soli, Tu vari zaudēt visu iepriekš sasniegto?

5:24pm: Panākumu uguns
Viens vienīgs viņas acu skatiens liek nosarkt un apzināties, ka viss līdz šim sasniegtais nenozīme pilnīgi neko.
Tikai paši panākumi ir dzīves atslēga.

"Tev ir uguns" - es domīgi nosaku.
Un viņa izvelk škiltavas.

9:32pm: Nepieejams, neatklāts smalku varbūtību labirints
Caur zaļu stikla pudeles lausku nodevīgi ielūkoties nākotnē - kaut tikai uz pāris acumirkļiem. Tikai reizi, vairāk ne. Sīku solīti aizsteigties priekšā Autoram uzzinot kā beigsies stāsts, kas vēl nav tapis.

Un tomēr - neapšaubāmi, tas nebūtu mans stāsts.

Viņas bailes nozīmē samierināšanos.

1:56pm: Atkārtoti sapņi. Iedomas. Apsēstība??
Vai vienīgi viņas patiesā eksistence nozīmētu pilnīgu attaisnojumu maniem bezgalīgajiem sapņiem un cerībām? Un ja nu viņa patiesi pastāv? (Un par to man vairs nav nemzāko šaubu) Tad jau šai apsēstībai, slimībai, alkām - sauciet kā gribiet - ir sava noteikta jēga. Vai varbūt es vienārši lēnām sajūku prātā - negribēti apmaldos kaut kur pusceļā starp realitāti un iedomām.

Lai nu kā es atkal viņu redzēju sapnī. Un viņas māti arī.

10:45am: Sapņi. Mana pasaule uz rudens sliekšņa.
Nakts. Es atkal sapņoju. Tātad nav aizmirsts, itin nekas nav aizmirsts. Mēs rotaļājāmies viņas gaišajā istabā. Es viņai meloju, pat sapnī, es meloju, jo zinu, ka citādāk nevar, citādāk nekad vairs viņu neredzēšu.

Meklēt atbildi sapņos, lasīt un saprast sapņus.
Būt sapnim.

Agrs rīts, gaisā virmo viegls dzestrums. Es to sajutu, es atkal sajutu rudens smaržu - drīz. Drīz es pārkāpšu rudens slieksnim, vai tu nāksi man līdz, vai viņa nāks?

12:48pm: Neesošs labirints
Dzīve ir netaisnīga, arī tad, ja tā ieurbjās visos vienādi, proti, ja tā ir vienādi netaisnīga visiem.

Viņa vēlējās ļauties izmisumam un naktīs raudāt. Ilgi raudāt naktīs.

Skaļš, satraukts kliedziens telpas sasaldētajā klusmumā - tā bija viņas sirdsbalss, kas aicināja darīt labu, darīt labu pat tad, ja tas nekad netiks novērtēts un bieži paliks nepamanīts. Un Tu? Vai Tu bieži mēdz ieklausies savas sirds aicinājumos?

9:39am: Unikalitāte.
Ikkatrs cilvēks sevi būtībā uzskata par unikālu, neatkārtojamu. Un domā, ka viņš tāds ir vienīgais visā pasaulē. Diemžēl viņš maldās. Ikviens cilvēks apzināti vai neapzināti iekļaujas kādā kategorijā. Unikāls cilvēks ir tikai tajā ziņā, ja uz viņu noraugās kā uz vienu indivīdu no visas kategorijas.

10:02am: Atgādināt
Paradoksāla, taču neapšaubāma patiesība - ja nemitīgi neatgādināsi par sevi, neteiksi, cik ļoti mīli, kā ilgojies, tad kāds noteikti domās, ka esi par viņu viegli aizmirsis. Vārdi nekad neizsaka vairāk kā sajūtas, taču laiku pa laikam ir jāprot savas sajūtas izteikt vārdos, tik tādēļ vien, lai otrs zinātu, ka tu vēl aizvien jūti.

1:18pm: Dziedinātāja
Lai reiz kļūtu par dvēseles dziednieku ir jāmācās neskaitāmi gadi, taču ir daži tādi īpaši cilvēki, kam šīs dziedināšanas burvju spējas vienkārši piemīt. Tās nav iegūtas garu gadu laikā, apgūstot skolotāja mācības, viņi jau piedzimst par dziedinātājiem.

11:35pm: Krēslas smarža. Fēnikss. Uguns putns
Viņš dedzina, iekaro un sagrauj manu patmīlu. Ir tik viegli aizmirst, vai ne?