Mana paralēlā pasaule

Neprāta cena ir par augstu

Ārā ciemojas ziema, bet es dzīvoju jau pavasarī. Dīvaini, tik ļoti gaidīju balto brīnumu. Tā vien šķiet, ka ir jau par vēlu. Jā, laikam es nemāku stāvēt uz vietas un ilgi gaidīt. Kā neiejāts kumeļš speru soli te uz priekšu, te atpakaļ, bet uz vietas nostāvēt nevaru.
Vienaldzība. Iespējams, faktu, ka nu beidzot ziema ir klāt, nespēju tā īsti vēl pieņemt. Nelaižu ziemu sev tuvu klāt, jāpierod, jāsarod, tad atvēršos un jūsmošu, bet varbūt nolaistām rokām esmu jau padevusies dziļajam ziemas miegam? Varbūt tā mani vēl pārsteigs, cerams...
Labāk sapņošu par pavasari. Es pat redzu, kā sēžu savā virtuvē - esmu paveikusi kārtējo pavasara tīrīšanu, atbrīvojusies no visa liekā gan mājās, gan sevī, grīda tikko izmazgāta, vēl mitra un smaržo pēc svaiguma, logs atvērts, pa to ieplūst dzestrs pavasara gaiss, kas mani pamodina un neļauj vairs iet gulēt tik pierasto diendusu, tagad to aizstās grāmatu lasīšana. Laukā uz palodzes apmierināti, pilnām guzām labsajūtā bubina baloži. Saulē kūst lāstekas un ik palaikam var dzirdēt, kā mājas jumts nokrata no pleciem sniega vālus, kas negribīgi, bet bezspēcīgi noslīd zemē. Dārzā piesaulītē, vēl vakar pārcietuši pēkšņo cīruļputeni, no zemes neticīgi izbāž galvas pirmie sniegpulksteņi. Ar katru dienu vairāk gaismas, vairāk spēka. Balto nomaina zaļais. Jauni gaidīšanas svētki.
Bet pagaidām ir tā, kā ir. Liela tase karstas šokolādes, ķiploku grauzdiņi, „Tūkstots un vienas nakts pasaka” lasīšana zem segas un siltas domas par tiem, kuriem šobrīd tik ļoti trūkst siltuma un dienišķās maizes - kuri pavasara atnākšanu gaida vairāk par mani.