Mana paralēlā pasaule

bērnudārzs:V_V

Šodien čāpojot mājās no darba, es visu ceļu smaidīju. Dažs ar ineteresi, cits ar neizpratni mani uzlūkoja. Jā, bija pavēss, bet sirdī bija silti. Mēģināju sašķetināt domas un salikt visu kopā. Centos uz visu paskatīties no malas. Nāca smiekli. Tas, kas notiek ar mani, nav nekādi untumi, kaprīzes, pārgalvība, jaunības maksimālisms vai iegribas apmierināšana...)
Nezinu, vai kādreiz sev piedošu, ka esmu ielekusi nākotnes notikumos un jaucu tās scenāriju. Vien sevi mierinu ar domu, ka viss kas notiek, tā ir jānotiek.
Tā jau ir bijis iepriekš, ar lietām, sajūtām, priekšmetiem. Es saņemu kādu zīmi, pieskārienu, un vēlāk es pie tā atgriežos. Un tad sevi noķeru aiz rokas, jā, to jau es zinu, atceros. Bet nekad Tas nebija noticis ar cilvēku. Esmu sajaukusi tagadni ar nākotni. Vai arī šo dzīvi ar citu dzīvi. Vēl pavisam nedaudz, un viss taps skaidrs kā diena.