Mana paralēlā pasaule

Garlaicība identiska mākoņpelēkajai dienai
Pielijusī pilsēta manās plaukstās
Noslīkusi
Pastiep savējo, ielikšu siltus Ziemassvētkus
Turi tos cieši cieši un neatdod
Krāsmatām
Tās nodzēsīs visas tavas dzīves
Kā tikko atdzīvojušos ogli tevī
Aizšķil sērkociņus
Un sasildi nosalušos pirkstus
Lai atkal tos apdedzinātu no jauna

Vienbrīd mani sapņi ir biezi un staipīgi kā gumijas līme. Tos var savirpināt bumbiņā, pametāt un pat pielīmēt pie gumijas zābaka zoles. Es varu bradāt pa peļķēm un priecāties, ka tie ir soļa attālumā no rītdienas. Ar katru soli tuvāk sev. Ja iešu uzmanīgi, laime uzsmaidīs drīz, bet ja neuzmanīgi šļambāšu, tie klusi noslīks netīrajā peļķē, bet es to pat nepamanīšu. Vien aizejot mājās, jutīšu, ka salst.
Dažbrīd tie ir tik gaisīgi un krāsaini kā ziepju burbuļi, taču reizē arī caurspīdīgi un trausli. Tie uzsmaidīs ar saviem smaidīgajiem ģīmīšiem, bet tūdaļ ātri aizsteigsies, lai atkal izlidotu no ziepju trauciņa. Nākamā.
Ir arī gaužām vienkāršie un pieticīgie. Tie sēž man līdzās un vēro mani, un nekad nepazūd. Tie ir tik apmierināti, ka nekad neuzdod jautājumus. Viņi ir bezgalīgi laimīgi, jo zina, ka nekas nekad nebeidzas.