Mana paralēlā pasaule

Dzīvē jau viss notiek pirmo reiz....šī pirmā reize man nu nepavisam neiet pie sirds....
Patīk jau patīk man uzņemt ciemiņus, taču pat sapnī nebija rādījies, ka kādu dienu mani apciemos depresija.
Sliktākais, ka viņa netaisās prom. Jau otro nedēļu.
Tīri labi iedzīvojusies.
Un es, nezinu, ne to, kāds ir apciemošanas iemesls, ne to, kā lai viņu aizvilinu projām. Kā lai izvelku no sevis laukā.
Skumji, bet fakts.

Tas pilnmēness! Vinš slikti iespaido mani. Gribas kā vilcenei skriet uz mežu un gaudot. Agrāk man likās, ka tā ir sakritība, taču vakarnakt es bedzot sapratu, kurš ir pie vainas. Viņš.

Man patīk ļoooti ilgi vannoties...
Iebrienu valdzinošajā putu valstībā, kur jūtos tik kaila un neaizsargāta kā tikko no mātes miesām nākusi.
Siltajam ūdenim atdodos jau no pirmajiem tā pieskārieniem, par kuriem domāju un ilgojos vēl ilgi pēc tam.
Sveču gaisma piedod rotaļīgumu itin visam, pat vannas krāns izskatās erotiski.
Spēlējos ar krāsainajiem ziepju burbuļiem. Tie ir tik patiesi. Mirkļi.
Mani krūšu galiņi paliek arvien cietāki un piebriest kā ziedu pumpuri agrā vasaras rītā.
Ūdens atdod savu situmu man un es nepretojos, sagrābju pilnas saujas. Iekarstu.
Paliek siltāk un siltāk...
Ir labi.