Mana paralēlā pasaule

Gribu mieru un klusumu un vēl...izraudāties.
Pat nezinu tam īsti iemeslu.
Vai saules trūkums pie vainas, vai kas cits.
Vienkārši, kaut kāds smagums mani it kā spiež pie zemes un liek raudāt, raudāt, tā no sirds, lai paliek viegli.
Un, zinu, citas zāles šeit nelīdzēs, pat ne iesāktā sarkanvīna pudele.
Jā, un vēl. Šovakar gaidīšu. Lietu.

Un vēl aizvien nesaprotu, kāpēc tas viss tā....
Un vai arī šoreiz varētu teikt - kļūdīties ir cilvēcīgi?
Kas tad galu galā ir cilvēcīgi?
Kur ir tā robeža?
Bet robežas mēdz būt tik smalkas un trauslas, neredzamas...