Arete

nezinu, bardaks kkāds te visur, visā, manī.
Reizēm man šķiet, ka es jūku prātā. Tā ir kā neiroze, bailes, apsēstība. Par nepabeigtību, par kko aiz sevis atstātu. Nemitīga atskatīšanās, atgriezšanās atpakaļ pusceļā. Un tam visam pamatā neizprotama baiļu sajūta. Es nezinu kas tas ir un atklāti sakot, baidos zināt. Reiz es ļoti vēlējos sajukt prātā, tagad saprotu, ka tieši tad ar mani viss vēl bija labi...nu man vismaz likās,ka tā ir. Tagad manī ir tikai bailes. No bailēm. Es nezinu kas esmu.