urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusmadddfangoa@inbox.lvd2024-05-22T19:41:18Z2024-05-22T19:41:18Zurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:335862024-05-22T22:39:002024-05-22T22:39:002024-05-22T19:41:18Z2024-05-22T19:41:18ZVarētu saņemties un sākt dzīvot tā, lai nav pēcāk jābēdajas, ka nesaņēmos un nedzīvoju.Veco vēstuļu kaudzeurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:334892024-05-22T21:47:002024-05-22T21:47:002024-05-22T19:08:02Z2024-05-22T19:08:02ZDzīve pamatīgi mainījusies laika gaitā, tāpat kā sajūtas pret vienu draugu. Tās ir neatrisinātas sajūtas. Ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš redzējāmies. Īsumā : bijām tuvi kādreiz, bet šajās dienās absolūti svešinieki. Es vairs neatceros, kāpēc tā notika, kā tās sākās.. vai tā biju es vai tas bija viņš. Varbūt abi. Varbūt mēs bijām kopā dēļ tā, ka nebija citu labāku variantu apkārt. Mēs vairs neatradām laiku pavadīt kopā un man bija kauns meklēt iespējas, es noslēdzos. Viņš necīnījās. Atrada citu kompāniju, ar ko aizrauties. Viss šis ir ļoti dabiski, draudzībai derīguma termiņš bija izbeidzies. Tas nav, kas sāp šobrīd.<br /><br />Ikdienā par viņu nedomāju, un ja tomēr apstākļu sakrītibas dēļ jāiedomājas - manas izteiktākās sajūtas ir riebums. Izvairīšanās. Necienu. Nav cieņas pret viņu.<br />No visiem veidiem, kā izdabūt laukā sajūtas, bloga ieraksts varētu būt dziedējošākais šodienā. <br /><br />Man ir bail no viņa. Izrādās, ka tā var būt, ka bail no kāda, kas kādreiz pazina mani līdz kaulam, un spēja to izmantot pret mani.<br />Man ir bail, jo cilvēkam šķita adekvāti mani sāpināt.<br /><br />Esmu pārsteigta, ka man viņš mazliet pietrūkst pēc visiem šiem gadiem. <br />Kādreiz viņu mīlēju un apbrīnoju, šķiet, ka neesmu tālāk pavirzījusies. Šķiet, ka mazliet mīlu joprojām to, kāds viņš bija.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:332252023-02-21T22:59:002023-02-21T22:59:002023-02-21T21:08:53Z2023-02-21T21:08:53ZRiebumu izraisošas sajūtas domājot par to, kas no manis atlicis un cik nenozīmīgi atlikums eksistē.<br />Dzīves periodos, kad patērēšana ir galvenā aktivitāte, galaprodukts ir tikai eksistenciālā krīze - jāspiež stopkrāns.<br /><br />Kas no manis paliek pāri, ja konstanti patērēju citu stāsta varoņu radīto?<br />Un kā radīt, ja tikai riebums pārņem?<br /><br />Vēlos būt kas īpašs un nepiedzīvots<br />Un galu galā cienīt savu eksistenci<br /><br />Ceļā uz cieņu glābiņš būs vēl un vēl patērēšanaSolījumi urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:328482021-06-14T20:07:002021-06-14T20:07:002021-06-14T17:12:33Z2021-06-14T17:12:33ZAi, cik var sev stāstīt pasakas par to, kā sanāks izmainīties un sākt sakarīgāk dzīvot.. ir tikai vienas vienīgas neizdošanās un mērķa pazaudēšana pārāk drīz.<br />Man ir nojausma,ka neviens no maniem sapņiem man nesanāks, jo es neprotu uzņemties un izdarīt lietas līdz galam. Nebūs. <br />Bet vai tas ir iemesls pārtraukt mēģināt? Noteikti nē. Kas gan būs mana dzīve bez veltīgiem mēģinājumiem kaut ko sasniegt?<br />Izgāšanās un solījumu laušana pašai sev ir mana lielā prasme un aizraušanās.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:324732020-10-06T22:50:002020-10-06T22:50:002020-10-06T19:53:12Z2020-10-06T19:53:12ZEs grasījos ielikt jaunu publikàciju, bet man uzspiedās page refresh un viss izdzisa.<br /> Lai vai kā, tas bija par Imanuelu Kantu un cilvēkiem, kam smadzenēs ir vairāk par skaidām un ūdeni un par to, ka Cibiņi ir foršiCibošanāsurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:320002020-10-06T22:22:002020-10-06T22:22:002020-10-06T19:22:52Z2020-10-06T19:22:52ZTas ir foršs vārdsTomēr..urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:318462018-05-25T23:32:002018-05-25T23:32:002018-05-25T20:32:57Z2018-05-25T20:32:57ZEs satiku to vienu un viņš satika maniurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:315952017-06-16T19:41:002017-06-16T19:41:002017-06-16T16:45:28Z2017-06-16T16:45:28Zoh i must confess that my loneliness is killing meurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:311162016-01-22T03:38:002016-01-22T03:38:002016-01-22T01:44:43Z2016-01-22T01:44:43ZAtrodos starp nelielu izmisumu, kas radies nemaināmās laika plūsmas dēļ, vēloties atgūt jau sen zaudētos atomus un notikumus, bet no otras puses atrodos neliela izmisuma varā, cerot zaudēt tagadni un iegūt jaunus. <br />Bet viss ir tik apstājies un mūžības piepildīts, ka es atļaušos nelikties ne zinis par nelielajiem izmisumiem un mazliet iztēlošos, ka eksistē tagadne. Un ilgāk par mirkli. Vēlos būt mirkļa īpašniece.<br /><br />Mani sāk nomākt subjektivitāte.Nostalģijaurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:307802015-11-28T23:30:002015-11-28T23:30:002015-11-28T21:51:33Z2015-11-28T21:51:33ZTomēr te ir vērts ierakstīt arī kaut ko vairāk, iespējams. <br />Esmu nostalģisks cilvēks, t.i., man patīk iemūžināt dažādus notikumus dzīvē un izjust nostalģiskas izjūtas. Iemūžināt - ne tikai foto formātā, ne tikai rakstot (tas gan tiek darīts ārkārtīgi maz pēdējā pusgada laikā), bet arī ieslidinot somā kādu priekšmetu, nevienam neredzot, kas atgādinātu vēlāk par to konkrēto notikumu vai dienu. Arī to gan es pedējā pusgada laikā daru reti. Varbūt nav notikumu? Varbūt nav nekā tāda, kas šķistu pietiekami vērtīgs, lai gribētu sev pēc pāris dekādēm par to atgādināt? Man patiesi nav ne jausmas. Varbūt neapzinos vēl to kristālskaidri, bet notikumu piefiksēšana ir zaudējusi nozīmīgumu? Vai arī šī vieta, pilsēta, ir ar pārāk maz notikumiem par pēdējiem diviem gadiem radījusi un viss, kas man ir šeit, ir pagātne, ar ko sastapties un tādēļ iezogas neatvairāmā nostalģija? Visticamāk, ka tā.<br /><br />Pēdējās divās dienās izdzīvotā smeldze ir mani nogurdinājusi. Tomēr, rītdien es būšu tikusi ārpus nostalģijas važām, jo pilnībā pieslēgšos nākotnei.<br /><br />Nostalģija nudien nevar būt labdabīga un šī vieta kļuvusi bīstama savā ziņā. Vienīgais, kā izbēgt, ir doties prom.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:304742015-11-28T23:06:002015-11-28T23:06:002015-11-28T21:07:32Z2015-11-28T21:07:32ZAtbraucu no lielās pilsētas uz mājmiestu mazpilsētā, kur visas bērnības un pusaudžu laiku atmiņas un kā no vakardienas slīkstu nostalģijā, tā turpinu šodien. Tik daudz atmiņu un smeldzes par visu, kas bijis un vairs nav.<br />Ak.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:302732015-11-25T11:00:002015-11-25T11:00:002015-11-25T09:00:59Z2015-11-25T09:00:59Zi might be addicted to silenceurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:301922015-11-19T18:27:002015-11-19T18:27:002015-11-19T16:32:40Z2015-11-19T16:32:40ZEs gribētu sēdēt pie kāda plaša fjorda, mazā namiņā ar gaiši okerīgām, svaigi krāsotās sienām, līdzīgu Taizemes budistu tempļa mini versijai, un lasīt grāmatu par to, kā dzīvē rast miera sajūtu un nejusties liekam un dzert pina coladu bez etilspirta, jo grādi visu sabojātu. Un lai apkārt būtu kalnu puķes un būtu vasarīgs un spīdētu saulīte, bet nebūtu karsts un mans vienīgais draugs būtu Bernes ganu suns. un kopā mēs elpotu svaigo kalnu gaisu pilnām krūtīm un būtu apreibuši no vienatnesurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:298962015-11-19T18:10:002015-11-19T18:10:002015-11-25T09:01:58Z2015-11-25T09:01:58ZThe world is up and it’s crazy un man ir ārkārtīgi drūmi un es negribu, lai ir. Un es negribu, lai man jāmeklē citos cilvēkos tas happiness, es gribu justies pašpietiekama. Es gribu sevi kā savu labāko draugu un svētīt sevi pati. Bet tā tas nenotiek, jo social being i am. Tad nu katra komunikācija vai nu ir pārlieku brīva ,nepiespiesta, vispusīga un patiesa, vai arī apslēptu agresiju raidoša, pārāk abstrakta un citā frekvencē, bet vēl patiesāka. <br /><br />Un tie cilvēki, kas gaida lietas un, kad sagaida lietas, ir pārlaimīgi un tad prasa vēl no tevis priecāties un tu nesaproti, par ko<br /><br />Un man tāda sajūta, ka vārdiem nav jēgas un runāšana nav pat sudrabs, bet lēts bleķa gabals, kas nevienam, itin nevienam nederīgs, vien kukaiņiem lietus laikā par nojumi. Ģenerēju vārdus un emocijas sarunās, pat automātiski, tāpēc viegli, bet viss ir izrāde un pasīva agresija, un nemieri.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:295952015-03-17T15:51:002015-03-17T15:51:002015-03-17T13:51:15Z2015-03-17T13:51:15Z“For you know that I myself am a labyrinth, where one easily gets lost.”<br />— <br />Charles Perraulturn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:291522015-03-16T19:16:002015-03-16T19:16:002015-03-16T17:17:03Z2015-03-16T17:17:03ZDrīkst? Drīkst sākt visu no sākuma?<br />Visu dzīvi no jauna?<br />Un kā gan?Valdnieksurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:287042015-03-16T18:56:002015-03-16T18:56:002015-03-16T17:15:05Z2015-03-16T17:15:05ZNeizpratne. Skumjas. Vilšanās. Vēl kaut kas? Vēl kaut kas. Protams. Kaut kas.<br />..Šim vajadzēja būt citādi. Es gan šoreiz sev apziņas dzīlēs nebiju atklāti ieskicējusi ainu, kā es gribētu, lai ir, bet sajūtas vēsta par pārāk plašu negatīvo izjūtu gammu. Tātad tomēr biju gan. Es tomēr gaidīju, ka būs izteikts prieks, tāds, kas nav jāizdomā.<br />Atkāpe.<br /><br />Es nevaru izdabūt vārdus no sevis. Man tik grūti nākas apjēgties. Cik neskaidras tomēr ir tās apziņas dzīles! Mānīgi atklājamas. Varbūt nevajadzētu mēģināt. Es meklējos kaut kā, kā nemaz nav. Man pat nav mērķa. Ja ir mērķis, nav plāna. Ja ir plāns, mērķis neder. <br />Es sevi vairs nepazīstu. Nē, es sevi vairs negribu pazīt. Es negribu uzspiest cilvēkiem to, kas esmu. Nekam, kas man sakāms nav nozīmes, nevienai asociācijai nav vērtības. Tomēr..meklējot to, kas cilvēkiem interesē - viegli. Dalīties ar to, kas interesē ir viegli. Tomēr interese ir vienpusēja. <br />Nē. <br />Ielas nogurdina. Vienaldzība lēnām nogalina. Es neprotu būt lielpilsētniece.<br />Atkāpe.<br /><br />Cik trausla ir skaidrība. <br />Es rakstu, jo man nav, ko teikt. Es rakstu abstrakti, jo man nav skaidru domu. <br />Nu, kā lai ar sevi sadzīvo? Haoss. Sirdī kaut kas būtu kā iedurts. Stingums. <br />Es nezinu, ko man iesākt. Man ir tik daudz, ko vēl mācīties. Drīz attapšos.<br />Man nav zelta sirds. Esmu ļoti sevi pievīlusi. .<br /><br />Var jau visu uzrakstīt 3 teikumos, ne muļķīgās atkāpēs. Bet tad man rūpētu lasītājs, ne rakstītājs vairāk.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:286372014-12-30T01:02:002014-12-30T01:02:002014-12-29T23:03:02Z2014-12-29T23:03:02Zlaiks nomainīt domu pelnu atrašanās vietu.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:283422014-12-27T00:25:002014-12-27T00:25:002014-12-26T22:25:27Z2014-12-26T22:25:27Zvai drīkstu saņemt dzirkstošu, nerimstošu un vismaz nedēļu ilgstošu prieku?urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:279502014-12-24T11:41:002014-12-24T11:41:002014-12-24T09:40:35Z2014-12-24T09:40:35Z<i>and i am all alone</i>I can't help myself this timeurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:276542014-12-24T11:31:002014-12-24T11:31:002014-12-24T09:39:02Z2014-12-24T09:39:02ZMan ir nelabi gan fiziski, gan visā dvēselē. <br />Pēdējās nedēļās pieķeru sevi sastingumā un tādās netveramās skumjās. Mirklīgi tas, bet asi. Es tā kā esmu dzīvē un tad vairs nē. <br />Es pat nezinu, kādēļ es pēkšņi izlēmu šeit rakstīt. Visticamāk, gribu saprast. Visticamāk, ka nesapratīšu. <br />Bet es pat nespēju uzrakstīt, it begins once again.<br /><br />Aukstums, bailes un skumjas.<br />Tas ir mans jaunais ID.urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:274752014-11-15T00:03:002014-11-15T00:03:002014-11-14T22:03:06Z2014-11-14T22:03:06ZEs joprojām domāju, ka satikšu <i>to vienu </i>un viņš satiks mani<div><br></div>urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:273322014-11-14T23:50:002014-11-14T23:50:002014-11-14T21:59:24Z2014-11-14T21:59:24ZGribu pamēģināt apskatīties iekšējo sajūtu gūzmu, pa maziem fragmentiņiem tās glīti izlikt uz galda, pa vienam katru aplūkot, pārbaudīt to autentiskumu, to struktūru, to izturīgumu. <br />Es nevaru izjaukt šo ciešo sakopojumu. <br />Mēģinu atkal un atkal. Nevaru nosaukt fragmentiņus, nevaru pat to satvert tvērienā. Tie izkūst, kad pieskaros ar siltumu un degsmi.<br />Nu, ko lai tagad iesāk?<br />Šķiet, ka vēsums un apātija laistu tuvāk klāt. <br /><br /><br /><br /><br /><br />Varbūt ik pa laikam vajag nokļūt līdz tam bēdu punktam, tai robežai, kad vairs nav vēlmes pat kustēties un gultā grozīties<br />Tik daudz lai atkal satiktos ar pasauli un iemīlētu to divtik<br />Šķiet negodīgi savā ziņā gan19 un 13urn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:269442014-10-25T19:13:002014-10-25T19:13:002014-10-25T16:17:51Z2014-10-25T16:17:51ZMirklis.<br />Nespēju to notvert vairs, tas ir izdzisis, atstājot tik vien kā atmiņas un sirdspukstus. Un tās atmiņas par to ir tik neskaidras, ka es vairs nezinu un nespēju uzzināt, vai tas bija dvēseles mirklis, vai arī..varbūt es izdomāju, ka man bija atmiņas par to mirkli, bet sirds, ko tu?<br />Es pieslēdzu prātam mikrofonu<br />šis top, jo es gribu te tikai ierakstīt kaut ko,pilnīgi vienalga, ko<br />šis nav jāveido par cilvēces atklāsmju akmeni, šis ir emociju virpuļa pārpalikums, sauss, netīrs un bezcerīgs.<br />es gribu izjust to mirkli, kas bija un man vairs nav un nebūs. <br />man vairs pār to nav varas.<br />well<br />ko gan te vēlurn:lj:klab.lv:atom1:apzinjaspluusma:268252014-08-02T02:01:002014-08-02T02:01:002014-08-01T23:18:22Z2014-08-01T23:18:22ZEsam pārdevuši sevi, mīlestību padarījuši par tirgus preci un sarunas padarījušas vieglas un nevajadzīgas. Spektatora loma kārtējo reizi ieņemta teicami. Kāpēc gan pasēdēt ar draugiem pie ugunskura ir tik..garlaicīgi? Nejūtu vairs dvēseļu saskaņu, viss beigumbeigās pārvērsts tik vien kā par laika kavēšanu un tas nav tas, ko es gribu. Gribēto es nedabūšu. Es samierināšos, jāturpina vien smaidīt. Nav vēlmes zaudēt to, kas ir, kaut zaudēts tas tiks tā vai tā. Vēl nav laiks. <br />Drīz būs jauna lappuse jāšķir dzīves grāmatā. <br /><br />Un manī mīt vien niknums, vilšanās un apjukums.