Jeg er ikke so bra.
Norvēģija. Valsts, kurā pagaidām nekas nenotiek, kā gribētos. Viss ir ievilcies. On the upside - man it kā ir darbs un kontrakts un nodokļu numurs un drīz būs arī vietējā bankas karte. Sliktā puse - darbs sāksies labi ja pēc divām nedēļām, man viss šis ir prasījis trīs mēnešus un norvēģu valoda man ir joprojām necilā līmenī,kaut gan pietiekamā, lai es pa lielam varētu izteikties, šur un tur iespraužot kādu angļu vārdu. Ar saprašanu ir grūtāk.
Es jūtos iestrēdzis. Gribu ātrāk sākt strādāt, kaut ko darīt. Bet lietas notiek tik lēni šeit. Norvēģi ir lēnīgi cilvēki.
Pirms pāris nedēļām biju nolicies ar nierakmeņiem, bet viens rīts bija briesmīgākais manā mūžā. Pamodos no pieaugošām sāpēm sānā. Pēc 10 minūtēm es biju jau spējīgs tikai sakņupt un sisties ar galvu pret spilvenu. Vēl pēc 15 min, jau esot mašīnā uz slimnīcu, es jau no sāpēm vaidēju un vairākas reizes izvēmos. Pirmā slimnīca izrādījās dežūrslimnīca, vai kas tamlīdzīgs. Tur jau es sakņupu pie kaut kāda uzgaidāmās telpas krēsla, šūpojos un vaidēju. Tās sāpes ir neaprakstāmas. Tuvākais salīdzinājums ir tāds - sāpes, no ceļojoša nierakmeņa ir tādas, it kā kāds plosītu tavu nieri un tai pat laikā ar ķēdi būtu notinis sēkliniekus un spēcīgi savilktu to ķēdi. Kamēr draugs atrada kādu cilvēku un noskaidroja kur mums ir jādodas, es jau kliedzu un būtu raudājis, ja sāpes man vispār ļautu raudāt.
Par laimi mēs tikām uz slimnīcu, kas atradās divu kilometru attālumā. Tur es tāds nomocīts un no sāpēm nosvīdis tiku pieņemts divu minūšu laikā, kurās es laikam paspēju sabiedēt visus uzgaidāmajā telpā esošos norvēģus ar savu vaidēšanu un locīšanos. Lai nu kā, man bija vienalga. Kad tu esi gatavs nolekt no jumta, vai iešaut sev galvā, lai sāpes beigtos, citu cilvēku domas vispār nav aktuālas.
Kad jau esot kabinetā es starp vaidiem norvēģiski skaidroju, kas man kaiš, tiku nosūtīts uz tualeti, iepilināt trauciņā un vēl pēc dažām minūtēm daktere atgriezās ar ziņu, ka tas ir nierakmens. Ap to laiku es jau gandrīz vārtījos pa grīdu un starp vaidiem lūdzu man iedod kaut ko pret sāpēm. Dabūju šļirci dibenā un sāpes ātri vien pārvērtās no 11 (10 ballu skalā) līdz komfortablam 6
Tad nu es varēju doties mājās, pa ceļam aptiekā nopērkot recepšu pretsāpju zāles. Par laimi apmēram nākamās stundas laikā tas akmens, joprojām darbojoties pretsāpju zālēm izgāja cauri orgāniem un sāpes pēkšņi pazuda un nekad vairs neatgriezās.
Morāle, bērni, ir šāda. Daudz dzeriet ūdeni, lietojiet maz sāls un kādreiz arī atrādaties ārstam, lai noskanē, kāda jums situācija ar nierakmeņiem un vai ar ultraviļņiem nevajag tos sasmalcināt.
Jo pie tām sāpēm, kas mēdz būt - nāve jums liksies kā patīkams atvieglojums. Ne velti nierakmeņu kustība cauri nierēm un urīnceļiem ir viena no pasaulē vissāpīgākajām, cilvēkam zināmajām kondīcijām.
Norvēģija. Valsts, kurā pagaidām nekas nenotiek, kā gribētos. Viss ir ievilcies. On the upside - man it kā ir darbs un kontrakts un nodokļu numurs un drīz būs arī vietējā bankas karte. Sliktā puse - darbs sāksies labi ja pēc divām nedēļām, man viss šis ir prasījis trīs mēnešus un norvēģu valoda man ir joprojām necilā līmenī,kaut gan pietiekamā, lai es pa lielam varētu izteikties, šur un tur iespraužot kādu angļu vārdu. Ar saprašanu ir grūtāk.
Es jūtos iestrēdzis. Gribu ātrāk sākt strādāt, kaut ko darīt. Bet lietas notiek tik lēni šeit. Norvēģi ir lēnīgi cilvēki.
Pirms pāris nedēļām biju nolicies ar nierakmeņiem, bet viens rīts bija briesmīgākais manā mūžā. Pamodos no pieaugošām sāpēm sānā. Pēc 10 minūtēm es biju jau spējīgs tikai sakņupt un sisties ar galvu pret spilvenu. Vēl pēc 15 min, jau esot mašīnā uz slimnīcu, es jau no sāpēm vaidēju un vairākas reizes izvēmos. Pirmā slimnīca izrādījās dežūrslimnīca, vai kas tamlīdzīgs. Tur jau es sakņupu pie kaut kāda uzgaidāmās telpas krēsla, šūpojos un vaidēju. Tās sāpes ir neaprakstāmas. Tuvākais salīdzinājums ir tāds - sāpes, no ceļojoša nierakmeņa ir tādas, it kā kāds plosītu tavu nieri un tai pat laikā ar ķēdi būtu notinis sēkliniekus un spēcīgi savilktu to ķēdi. Kamēr draugs atrada kādu cilvēku un noskaidroja kur mums ir jādodas, es jau kliedzu un būtu raudājis, ja sāpes man vispār ļautu raudāt.
Par laimi mēs tikām uz slimnīcu, kas atradās divu kilometru attālumā. Tur es tāds nomocīts un no sāpēm nosvīdis tiku pieņemts divu minūšu laikā, kurās es laikam paspēju sabiedēt visus uzgaidāmajā telpā esošos norvēģus ar savu vaidēšanu un locīšanos. Lai nu kā, man bija vienalga. Kad tu esi gatavs nolekt no jumta, vai iešaut sev galvā, lai sāpes beigtos, citu cilvēku domas vispār nav aktuālas.
Kad jau esot kabinetā es starp vaidiem norvēģiski skaidroju, kas man kaiš, tiku nosūtīts uz tualeti, iepilināt trauciņā un vēl pēc dažām minūtēm daktere atgriezās ar ziņu, ka tas ir nierakmens. Ap to laiku es jau gandrīz vārtījos pa grīdu un starp vaidiem lūdzu man iedod kaut ko pret sāpēm. Dabūju šļirci dibenā un sāpes ātri vien pārvērtās no 11 (10 ballu skalā) līdz komfortablam 6
Tad nu es varēju doties mājās, pa ceļam aptiekā nopērkot recepšu pretsāpju zāles. Par laimi apmēram nākamās stundas laikā tas akmens, joprojām darbojoties pretsāpju zālēm izgāja cauri orgāniem un sāpes pēkšņi pazuda un nekad vairs neatgriezās.
Morāle, bērni, ir šāda. Daudz dzeriet ūdeni, lietojiet maz sāls un kādreiz arī atrādaties ārstam, lai noskanē, kāda jums situācija ar nierakmeņiem un vai ar ultraviļņiem nevajag tos sasmalcināt.
Jo pie tām sāpēm, kas mēdz būt - nāve jums liksies kā patīkams atvieglojums. Ne velti nierakmeņu kustība cauri nierēm un urīnceļiem ir viena no pasaulē vissāpīgākajām, cilvēkam zināmajām kondīcijām.
2 comments | Leave a comment