Man galvā skan Bobs Mārlejs. Tāpēc, ka arī darbā bieži skan. Sirsnīgas viņam tās dziesmas. Šerifa dziesma gan nekad nav patikusi. Bet nu tas tā...
Vakar neizturēju un Amazonē pasūtīju 4GB mp3 pleijerīti - "iRiver Clix 2"(http://www.elanso.com/U/Db3/b3a49166
Kaut gan par mp3 pleijeri saukt būtu visai nekorekti, tā kā atskaņo praktiski visus iespējamos mūzikas formātus - kompresētus un nekompresētus, kā arī video, attēlus un radio. Baterija turot apmēram 24h atskaņošanu. Katrā ziņā, izpētot piedāvājumu internetā, sapratu, ka manām vajadzībām viens no atbilstošākajiem. Skaņas kvalitāte, baterijas dzīves ilgums, pēc uzlādes, kā arī cena (79 mārciņas, bet tas gan internetā - ar pamatīgu atlaidi) ir krietni labāka, nekā Apple produkcijai, kas mani uzreiz piesaistīja. Tiesa gan - austiņas - kā jau visiem mp3 pleijeriem (bez izņēmumiem, cik man zināms), sūdi - tāpēc jau uzreiz pasūtot Clix'u piepasūtīju Sennheiser ausu kanālu austiņas (no tām, kuras ar silikona uzgaļiem, kuri jāiestūķē dziļi ausīs, bet kuri gan bloķē āra trokšņus un skaņas, gan arī pievada zemās frekvences gandrīz pa taisno uz bungādiņām, radot pieklājīgus basus). Kopējie izdevumi - 110. Kas ir lēti.
Lai nu kā, šodien pleijeris jau mīļi stāvēja mājās (ātrā piegāde). Austiņas gan pienāks tikai rīt.
Tad nu es gāju uz pārtikas veikalu ar mūziku ausīs, smaidīdams, kā muļķis un pie sevis dziedādams. Sajutos kā piedzimis no jauna un nevarēju saprast, kā visu šo laiku spēju iztikt bez mūzikas pleijera.
Saistībā ar sekojošo tekstu - ar alkoholu ir tā - ja man Latvijā vismaz pēdējos 3 gadus laikam ne reizi nav prasīts ID, pērkot grādīgo, tad atbraucot uz Angliju atkal nācās pierast pie tā, ka nāksies šad un tad dokumentus tomēr uzrādīt.
Tātad - sapirku pārtiku, paņēmu 4-paku ar alu un gāju pie kases. Tur kasiere - nēģeriete - vecums varētu būt ap 40. Es jau sagatavojies vilkt ārā tiesības (visas 3 reizes, kad pirku alkoholu lielveikalā pirms tam, man lūdza uzrādīt dokumentus - kas notiek, ja cilvēks izskatās zem 21, bet parasti alkoholu pērku mazajos veikaliņos, kur nekad neprasa). Paskatos uz viņu, pasmaidu, viņa - uzmet man aci, skenē preces un pat nedomā man neko prasīt. Es pilnīgi pārsteigts saku - jocīgi, ka jūs man nemaz dokumentus neprasījāt - viņa man atbild: "Bet tev taču ir vismaz 25". Es uz mutes. Saku - nu man ir 26, bet parasti man dod krietni mazāk. Viņa saka - es vecumu cilvēkiem ļoti labi māku noteikt un uzreiz arī spēju pateikt, vai kāds ir nepilngadīgs, vai nē. Tad nu tā gan.
Jā, turklāt, izskatās, ka Austrumeiropas izcelsmi tomēr grūti noslēpt. Veikalā krāmēju tomātus maisiņā, man blakus sieviete - nedaudz pēc čigānietes - saka man - re kur labāki tomāti, dziļāk kastē (angliski, protams) - un pēc tam pajautā man no kurienes es esmu. Es nepaspēju atbildēt, kad jau prasa - no Lietuvas? Es saku, nē, bet turpat blakus. Prasu - tik viegli ir noteikt? Viņa man - protams. Nu neko tad.
Atpakaļceļā - tikko izgāju no veikala, sāka līt lietus un tā pamatīgi. Visi bēg, slēpjas, kaut kur skrien. Es neko - laimīgs uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un dungodams eju mājās. Lietus ir foršs. Uz gājēju pārejas apstājos un dziļi paklanījos mašīnām, kas bija apstājušās, lai mani palaistu, un sajutos riktīgi forši. Vienkārši tāpat. :D Aizejot līdz mājām (apmēram 5-6 minūšu gājiens) biju samircis no galvas līdz kājām - no matiem pilēja ūdens, bet vismaz apavi puslīdz sausi un garastāvoklis labs. Kas arī ir galvenais, esot lietū :).
Mājās uzvārīju mīlīgu siera zupu, kuru māsa uzslavēja, kā ļoti garšīgu (manu iepriekšējo zupu - soļanku viņa nosauca par garšīgāko zupu, kādu jebkad ēdusi). Tā ka vismaz par šo man atzinība tiek. Bet nu ņemot vērā ar kādām rūpēm, zināšanām un sastāvdaļām es tās zupas taisu - tā tikai vēl trūka lai negaršotu. :)
Bet ārā joprojām līst. Londona.
Vakar neizturēju un Amazonē pasūtīju 4GB mp3 pleijerīti - "iRiver Clix 2"(http://www.elanso.com/U/Db3/b3a49166
Kaut gan par mp3 pleijeri saukt būtu visai nekorekti, tā kā atskaņo praktiski visus iespējamos mūzikas formātus - kompresētus un nekompresētus, kā arī video, attēlus un radio. Baterija turot apmēram 24h atskaņošanu. Katrā ziņā, izpētot piedāvājumu internetā, sapratu, ka manām vajadzībām viens no atbilstošākajiem. Skaņas kvalitāte, baterijas dzīves ilgums, pēc uzlādes, kā arī cena (79 mārciņas, bet tas gan internetā - ar pamatīgu atlaidi) ir krietni labāka, nekā Apple produkcijai, kas mani uzreiz piesaistīja. Tiesa gan - austiņas - kā jau visiem mp3 pleijeriem (bez izņēmumiem, cik man zināms), sūdi - tāpēc jau uzreiz pasūtot Clix'u piepasūtīju Sennheiser ausu kanālu austiņas (no tām, kuras ar silikona uzgaļiem, kuri jāiestūķē dziļi ausīs, bet kuri gan bloķē āra trokšņus un skaņas, gan arī pievada zemās frekvences gandrīz pa taisno uz bungādiņām, radot pieklājīgus basus). Kopējie izdevumi - 110. Kas ir lēti.
Lai nu kā, šodien pleijeris jau mīļi stāvēja mājās (ātrā piegāde). Austiņas gan pienāks tikai rīt.
Tad nu es gāju uz pārtikas veikalu ar mūziku ausīs, smaidīdams, kā muļķis un pie sevis dziedādams. Sajutos kā piedzimis no jauna un nevarēju saprast, kā visu šo laiku spēju iztikt bez mūzikas pleijera.
Saistībā ar sekojošo tekstu - ar alkoholu ir tā - ja man Latvijā vismaz pēdējos 3 gadus laikam ne reizi nav prasīts ID, pērkot grādīgo, tad atbraucot uz Angliju atkal nācās pierast pie tā, ka nāksies šad un tad dokumentus tomēr uzrādīt.
Tātad - sapirku pārtiku, paņēmu 4-paku ar alu un gāju pie kases. Tur kasiere - nēģeriete - vecums varētu būt ap 40. Es jau sagatavojies vilkt ārā tiesības (visas 3 reizes, kad pirku alkoholu lielveikalā pirms tam, man lūdza uzrādīt dokumentus - kas notiek, ja cilvēks izskatās zem 21, bet parasti alkoholu pērku mazajos veikaliņos, kur nekad neprasa). Paskatos uz viņu, pasmaidu, viņa - uzmet man aci, skenē preces un pat nedomā man neko prasīt. Es pilnīgi pārsteigts saku - jocīgi, ka jūs man nemaz dokumentus neprasījāt - viņa man atbild: "Bet tev taču ir vismaz 25". Es uz mutes. Saku - nu man ir 26, bet parasti man dod krietni mazāk. Viņa saka - es vecumu cilvēkiem ļoti labi māku noteikt un uzreiz arī spēju pateikt, vai kāds ir nepilngadīgs, vai nē. Tad nu tā gan.
Jā, turklāt, izskatās, ka Austrumeiropas izcelsmi tomēr grūti noslēpt. Veikalā krāmēju tomātus maisiņā, man blakus sieviete - nedaudz pēc čigānietes - saka man - re kur labāki tomāti, dziļāk kastē (angliski, protams) - un pēc tam pajautā man no kurienes es esmu. Es nepaspēju atbildēt, kad jau prasa - no Lietuvas? Es saku, nē, bet turpat blakus. Prasu - tik viegli ir noteikt? Viņa man - protams. Nu neko tad.
Atpakaļceļā - tikko izgāju no veikala, sāka līt lietus un tā pamatīgi. Visi bēg, slēpjas, kaut kur skrien. Es neko - laimīgs uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un dungodams eju mājās. Lietus ir foršs. Uz gājēju pārejas apstājos un dziļi paklanījos mašīnām, kas bija apstājušās, lai mani palaistu, un sajutos riktīgi forši. Vienkārši tāpat. :D Aizejot līdz mājām (apmēram 5-6 minūšu gājiens) biju samircis no galvas līdz kājām - no matiem pilēja ūdens, bet vismaz apavi puslīdz sausi un garastāvoklis labs. Kas arī ir galvenais, esot lietū :).
Mājās uzvārīju mīlīgu siera zupu, kuru māsa uzslavēja, kā ļoti garšīgu (manu iepriekšējo zupu - soļanku viņa nosauca par garšīgāko zupu, kādu jebkad ēdusi). Tā ka vismaz par šo man atzinība tiek. Bet nu ņemot vērā ar kādām rūpēm, zināšanām un sastāvdaļām es tās zupas taisu - tā tikai vēl trūka lai negaršotu. :)
Bet ārā joprojām līst. Londona.
Leave a comment