Man ir sajūta, ka es dzīves laikā esmu atstājis šur un tur pa kādam sirds gabaliņam. Dažus esmu nolauzis un atstājis. Daži ir nolūzuši paši. Daži ir pielipuši kādu īpašu dzīves mirkļu atmiņām. Un man paliek aizvien mazāk. Iespējams, ka tieši tā tam arī jābūt. Jo ja atskats pagātnē liek ietrīsēties sirdij un sažņaugties vēderam - tad jau ir nozīmīgas atmiņas, kuras atcerēties. Dažādas īpašas dzīves kripatas. Jocīgi, ka citas atmiņas ir tik spilgtas, ka vēl tagad ķermenis diezgan precīzi atveido tās sajūtas, kādas jutu tad.

Bet nu man nāk miegs. 4.16 am.

See it's not like I didn't mean what I said
When I said I'll put my money where my mouth is
And I put my money where my mouth was
Until I couldn't breathe through my nose
And now I'm staring at the floor
Where my second life just ended
Where I lost not one, but two friends

Arlabunakti

Šī dziesma ir apbrīnojama. Tehniski, melodiski, liriski kā arī noskaņas un struktūras ziņā izkopta līdz pilnībai.


"...es zinu, ka Tu atnāksi naktī, kā zaglis
Bet man ir bijis kāds laiks, Dievs, lai izkoptu savu melošanas prasmi
Bet es esmu nobijies, es nobīšos un es zvēru, es centīšos Tevi pienaglot atpakaļ
Tāpēc, varbūt mēs varam izstrādāt zīmi
Lai es zinu, ka tas esi Tu un ka viss ir beidzies, lai es nemaz necenstos
Es zinu, ka Tu nāc pēc tādiem cilvēkiem, kā es
Bet mums visiem ir dēļi un naglas
Un mēs izslēdzam naidu rūpnīcās
Mums visiem ir dēļi un naglas
Un mēs guļam šajās rūpniecības mašīnās..."