urn:lj:klab.lv:atom1:antuanete Antuanete Antuanete antuanete@gmail.com Antuanete 2019-07-07T17:36:32Z 2019-07-07T17:36:32Z urn:lj:klab.lv:atom1:antuanete:865165 2019-07-07T20:06:00 2019-07-07T20:06:00 2019-07-07T17:36:32Z 2019-07-07T17:36:32Z Solīju uzrakstīt par to, kādēļ sanāk tā, ka “”dabiskās” pļavas tiek glābtas no “nedabiskajiem” mežiem” <a href="http://klab.lv/users/hedera/374335.html">http://klab.lv/users/hedera/374335.h<wbr />tml</a><br /><a name="cutid1"></a><br />Tātad, sāksim ar terminoloģiju. Runa ir par zālājiem (termins, kurš apvieno pļavas, ganības un abu šo izmantošanas veidu kombināciju), kurus ilgstoši apsaimnieko ekstensīvi (tikai pļauj un/vai gana, reizēm pamēslo ar kūtsmēsliem vai dabiski mēslo ar ganību dzīvnieku atstātajiem mēsliem, nepiesēj graudzāles vai tauriņziežus, nemēslo ar minerālmēsliem), līdz ar to tajos ir augsta sugu daudzveidība (pamatā runā par augu sugām, bet parasti augsta ir arī bezmugurkaulnieku un augsnes mikroorganismu daudzveidība). Tā kā mēs dzīvojam tādos klimatiskajos apstākļos, kur dabiskās sukcesijas gala stadija ir mežs, zālāji te var eksistēt tikai pateicoties cilvēka darbībai*, tāpēc pareizais termins ir pusdabiskie zālāji jeb angliski “semi-natural grasslands”, kuri tiek nošķirti no “cultivated grasslands” jeb intensīvi apsaimniekotiem (sētiem, piesētiem, mēslotiem) zālājiem. Latviski iegājies lietot terminu “dabiskie zālāji” vai reizēm “dabiskās pļavas**”, jo īsāk un labskanīgāk (kaut kā “pusdabisks” skan tā negatīvi, it kā nebūtu gana labs). Šiem zālājiem ir dažādas dabiskuma un kvalitātes pakāpes, sākot ar tādiem, kuri ir izmantoti kā zālāji daudzas desmitgades un kuros nav nekādu kultivēšanas vai aršanas pazīmju, un beidzot ar tādiem, kuri samērā nesen bijuši arti vai kultivēti, taču tajos ir pietiekami daudzveidīgs sugu sastāvs un pietiekamā daudzumā dabisko zālāju indikatorsugas, lai tos pieskaitītu dabiskiem zālājiem; kritēriji aprakstīti metodiskajos materiālos, ko zālāju biotopu eksperti izmanto lauka darbos.<br /><br />Ir aprēķini, ka 20.gs. sākumā dabiskie zālāji aizņēma ap 30% Latvijas teritorijas, šobrīd tiek lēsts, ka tie aizņem apmēram pusprocentu. Par dabisko zālāju platības sarukšanas iemesliem ir gana daudz materiālu, ja interesē, var meklētāja ierakstīt “zālāju apsaimniekošanas vadlīnijas” un dabūt veselu grāmatu pdf formātā, kur ievaddaļā tas ir aprakstīts. Īsi un interesanti par zālāju apsaimniekošanas praksēm senatnē ir Laumas Gustiņas rakstā “Latvijas Veģetācijā” <a href="http://www.silava.lv/userfiles/file/Latvijas%20Vegetacija/Lat%20Veg%2025_www.pdf">http://www.silava.lv/userfiles/file/Lat<wbr />vijas%20Vegetacija/Lat%20Veg%2025_www.pd<wbr />f</a> Galvenā problēma no dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa - sarūkot dabisko zālāju platībai un pieaugot fragmentācijai (zālāji ir aizvien tālāk viens no otra un nenotiek augu ģenētiskā materiāla apmaiņa), sāk izmirt sugas, kuru eksistencei nepieciešama tieši šī dzīvotne, un līdz ar to samazinās kopējā bioloģiskā daudzveidība. Pagaidām šī problēma no “pilsoņa parastā” ir visai attālināta, jo tieši neietekmē dzīves kvalitāti (ja nu vienīgi uz Jāņiem cilvēki sūdzas, ka nav vairs “tādu pļavu kā bērnībā, kur sapīt vainagu”), taču nepavisam nav izslēgts scenārijs, kurā dabisko pļavu izzušana sāk ietekmēt apputeksnētāju daudzumu, ekosistēmu noturību pret patogēniem vai invazīvām sugām, un tad jau tā būs vispārēja problēma.<br /><br />Līdz ar to dabisko pļavu saglabāšanai ir augsta prioritāte Latvijas dabas aizsardzības sistēmā, it sevišķi labas kvalitātes zālāju atbrīvošana no krūmiem un invazīvajām sugām, kā tas ir Vecdaugavas piemērā. Atbildei uz hipotētisko ierosinājumu: “Bet lai taču aug ciet ar mežu, tas mums ir dabisks biotops!” - pirmkārt, arī dabiskie zālāji pie mums ir dabiski, ja skatāmies laika periodā, kopš te ieviesās lopkopība; otrkārt, zālāji ir dzīvotne daudzām sugām, kuras mežā vai cilvēka ietekmētos biotopos nespēj pastāvēt; treškārt, lai no aizaugušas pļavas izveidotos mežs ar augstu bioloģisko daudzveidību, nepieciešami vairāk kā simts gadi***, kamēr zālāju ar augstu bioloģisko daudzveidību var atjaunot pavisam īsā laikā.<br /><br /><br />*Ir teorija, ka arī bez cilvēka darbības var eksistēt lielo palieņu pļavas, kā arī jau pirms cilvēka lauksaimnieciskās darbības lielie zālēdāji bija šeit radījuši mozaīkveida ainavu ar atklātām meža laucēm, kur auga zālājiem raksturīgās sugas; cik nu zinu, šī nav viennozīmīgi atzīta teorija, bet neesmu iedziļinājusies literatūrā.<br />**Pilsētniekiem labāk uztverams termins, jo “zālāju” nereti jauc ar “zālienu” jeb mauriņu, taču laucinieki ļoti tieši uztver pļavu un ganību nošķīrumu tieši pamata apsaimniekošanas kontekstā, tāpēc pareizāk teikt “zālājs”. Zinātniskajā literatūrā gan arī mēdz “meadows” un “grasslands” lietot savstarpēji aizvietojami.<br />***Par šo centīšos kaut kad uzrakstīt drusku sīkāk. urn:lj:klab.lv:atom1:antuanete:854391 2018-04-23T19:50:00 2018-04-23T19:50:00 2018-04-23T16:56:34Z 2018-04-23T16:56:34Z Noairēju savu desmito Võhandu maratonu. Par pusstundu labāk kā pagājušogad, un sajutos arī labāk kā pagājušogad - gan pateicoties augstajam ūdenim, gan morālajam atbalstam no tēva (lielāko daļu braucām kopā), gan uz pēdējiem 24 km nogrābtajam Brača airim (tai brīdī pametu tēvu ēdam zupiņu un kašāju cik jaudas, jo nezināmā, bet ne pārāk lielā attālumā bija konkurente). Apmēram pusdistancē beidzot iemācījāmies airēt ar karoti - skatījāmies uz puisi, kurš pa priekšu kaut kā tizli pļekšķināja ar airiem un nesapratām, kāpēc viņam iet ātrāk. Tad pamēģinājām tāpat pļekšķināt, un apdzinām gan puisi, gan vēl dažas laivas.<br /><br />Apsveru nākamgad beigt savu vairāk kā 10 gadus ilgušo solo airēšanas karjeru, un braukt divniekā ar tēvu. urn:lj:klab.lv:atom1:antuanete:851301 2018-03-12T11:03:00 2018-03-12T11:03:00 2018-03-12T09:16:53Z 2018-03-12T09:16:53Z &nbsp&nbsp Iespējams, būtu elegantāk atsākt rakstīt tieši pēc gada pārtraukuma, bet prasās tomēr ātrāk, kamēr prasme sakārtot domas un kaut ko uzrakstīt nav pavisam atrofējusies. Kaut kā bija sakritis tik daudz pienākumu #darbiņā, ka nepalika spēka un laika refleksijai, par ko tagad mazliet žēl, jo bija visai episka vasara un rudens. Nobraukāju ar mašīnu ap 12 000 km (tikai darba darīšanās), nostaigāju kājām dažus simtus, pazaudēju 8 kg svara (novembrī cilvēki sāka šo faktu atzīmēt ne vairs komplimentāri, bet ar līdzjūtību; pamata satraukumam nebija - gandrīz viss jau uzēsts atpakaļ), daudz jauna redzēju un iemācījos. Ziema bija par īsu, lai kārtīgi atpūstos un sagatavotos sezonai; nedaudz gan atpūtos piespiedu kārtā, jo daudz slimoju (bērniņš parūpējas par regulāru vīrusu piegādi un vēl pats ik pārnedēļas mēdz slimot). Apņemšanās vairāk apmeklēt pasākumus un socializēties ir grūti īstenojama augšminēto iemeslu dēļ (kā kaut kur sataisies, tā jaunais pilsonis appuņķojas; satikties ar draugiem, kam mazi bērni, vispār neiespējami). Cenšos ieviest dzīves telpā minimālismu, ik pa laikam rīkojot tīrīšanas, kārtošanas un ārāmešanas akcijas (bērniņš iemācījies komentēt: "Mamma visu kārto!"). Neiet viegli, jo minimālisms konfliktē ar zero waste, proti, roka neceļas tāpat vien sviest ārā labas lietas, bet aizgādāt tās līdz ziedojumu pieņemšanas vietām prasa plānošanu, tāpēc plauktos krājas atdodamo mantu maisi (pamazām gan kaut kas attīrās).<br />&nbsp&nbsp Šodien redzēju un dzirdēju pirmos strazdus!