15. Janvāris 2012

• bauduļērs
• 15.1.12 17:01
• Nudien, mana dārgā, jūs mani nogurdināt bez mēra un žēlastības. Dzirdot jūsu nopūtas, varētu domāt, ka ciešat vairāk nekā sešdesmitgadīgas labības novācējas un vecās ubadzes, kas uzlasa maizes garozas pie kabarē durvīm. Ja jūsu nopūtas vismaz izsacītu nožēlu, tās jums zināmā mērā darītu godu , bet tās pauž vien labsajūtas pārsātu un atpūtas nomāktību. Turklāt jūs nemitīgi izplūstat veltos vārdos:"Mīliet mani! man tas tik ļoti nepieciešams! Mierieniet mani šai vietā, glāstiet mani tai vietā!" Tad lūk, es mēģinātu jūs izdziedināt, mēs varbūt atradīsim līdzekli par diviem grašiem tepat svētku vidū, nemeklējot visai tālu.
  Pievērsīsim uzmanību, lūdzu, šim izturīgajam dzelzs būrim, kurā, brēcot kā nolādētais, raustot restes kā orangutans nebrīves izmisumā, perfekti imitējot te tīģera apļveida lēcienus, te baltā lāča muļķīgi lempīgo gorīšanos, kustas šis spalvainais briesmonis, kura formas visai neskaidri atgādina jūsējās.
  Šis briesmonis ir viens no tiem dzīvniekiem, kuru parasti sauc "mans enģelis!", proti, sieviete. Otrs briesmonis, tas, kurš kliedz pilnā rīklē ar nūju rokā, ir vīrs. Pieķēdējis savu likumīgo sievu kā dzīvnieku, viņš to izrāda priekšpilsētas gadatirgos, saprotams, ar tiesneša gādīgu atļauju.
  Ieskatieties labi! Redziet, ar kādu rijību (iespējams, nesimulētu!) viņa plosa dzīvus trušus un ķērcošos mājputnus, ko tai pamet viņas pavadonis. "Ei!" viņš uzsauc, "nevajag apēst visu mantu vienā rāvienā," un pēc šiem prātīgajiem vārdiem viņš tai nežēlīgi izrauj no rokām laupījumu, kura izritinājušās zarnas kādu brīdi paliek ieķērušās plēsoņas, es gribēju sacīt, sievietes zobos.
  Seko kārtīgs nūjas belziens, lai viņu nomierinātu, jo viņa met baisas iekāres pilnas acis uz atņemto barību. Ak vai! Tā nav nekāda kumēdiņu nūja, vai dzirdējāt, kā noskan miesa pat zem skatuves tērpa spalvu pušķiem? Aiz dusmām viņai vai acis sprāgst laukā no pieres, viņa kliedz dabiskāk. Niknumā viņa visa dzirksteļo kā dzelzs, kad to kaļ.
  Tādi ir šo divu Ievas un Ādama pēcteču, jūsu roku darba, mans Dievs, laulības dzīves tikumi. Šī sieviete ir neapstrīdami nelaimīga, lai gan, ja tā padomā, slabas kutelīgie prieki viņai varbūt nav sveši. Ir nelabojamākas nelaimes, pie kam bez atlīdzības. Bet, iesviesta šajā pasaulē, viņa pat nenojauš, ka sievete pelna citu likteni.
  Tagad pievērsīsimies mums abiem, mīļā, dārgā! Redzot tās elles , kas savairojušās zemes virsū, ko jūs gribat, lai domāju par jūsu skaisto elli, jūs, kas dusat palagos, tikpat maigos kā jūsu āda, un ēdat tikai vārītu gaļu, ko izveicīgs mājkalpotājs rauga sagriezt gabaliņos?
  Un ko gan nozīmē visas šīs mazās nopūtas, kas piepūš jūsu sasmaržotās krūtis, nesatricināmā koķete? Un visa šī no grāmatām aizgūtā klīrība un šī nenogurdināmā melanholija, kas radīta, lai skatītājam iedvestu pavisam citas jūtas, nevis līdzjūtību? Patiesību sakot, dažkārt mani pārņem vēlme jums iemācīt, ko nozīmē īsta nelaime.
  Jūs tādu redzot, mana daiļā un smalkā, ar kājām dubļos un acīm miglaini vērstām pret debesīm, it kā lai izlūgtos no tām karali, varētu sacīt - jauna varde, kas sauc pēc ideāla! Ja nicināt mīkstčauli (kāds es patlaban esmu, kā pati labi zināt), sargieties no dzērves, kas jūs aprīs, pazudinās un nogalēs pēc savas patikas!
  Lai arī dzejnieks būdams, es neesmu tik lētticīgs, kā jums gribētos domāt, un ja jūs parāk bieži mani nogurdināsiet ar savu izsmalcināto pinkšķēšanu, es ar jums apiešos kā ar mežoni vai izmetīšu pa logu kā tukšu pudeli.
• 2 rakstarrr..