| laime |
Sep. 6th, 2012|01:21 pm |
kā es apskaužu cilvēkus, kas spēj būt laimīgi, esot vieni, pie tam sevi nemānot. es šo spēju savā vieglprātībā esmu pazaudējusi, šoreiz, kā rādās, uz visiem laikiem. lai gan, protams, iespējams, ka es sev glaimoju, apgalvojot, ka man tā jebkad ir piemitusi.
un tad vēl, lai kā tu cilvēks censtos un grozītos, tā pat būsi iespiests starp izglītības sistēmas, darba tirgus un finansiālo iespēju zobratiem.
es gan patstāvīgi sev apgalvoju, ka viss šitais ir galvenokārt muļķīgas balto cilvēku problēmas, un citiem cilvēkiem nav ko ēst, dzert un jumta virs galvas. bet ko lai saka - nepārvērtējiet savu pašpietiekamību, un, ja jums blakus kāds ir, mīliet viņu tādu kāds/kāda ir un kamēr dzīvs, drusku pārfrāzējot grebenščikovu.
nu, vismaz ārsti saka, ka ar manu korpusu viss esot plus mīnus kārtībā. forši. drīz es viņu līdz ar sevi sūtīšu anektēt Austriju.
ja mēs gada beigās tiešām visi apsprāgsim, es jutīšos ļoti, ļoti stulbi. |
|