| par kino nosacīto klasiku |
Feb. 8th, 2011|05:44 pm |
SPOILERS! SPOILERS! SPOILERS! SPOILERS! SPOILERS! SPOILERS! SPOILERS!
Lai gan pofig, tāpat nav vērts skatīties.
Lūk paskatījos на днях Salo jeb 120 Sodomas dienas. Nepatika. Protams, Pasolīni arī netaisīja to filmu ar domu, ka tai būtu jāpatīk, tieši pretēji – ja kaut nedaudz iedziļinās visā pasākumā, var to novērtēt kā konceptuālu un politisku darbu'n'stuff, un tīri patikt šāda filma var tikai stipri slimam indivīdam.
Īsumā, Pasolīni savulaik centās panākt to pašu, ko mūsdienās vairāk vai mazāk (atkarībā no filmas) elegantākā veidā dara Haneke - uzņem filmu, un tad teikt, ka, ja skatītājs to ir noskatījies līdz galam, tad manu domu viņš nav uztvēris. Nu tur – vardarbības padarīšana par izklaidi – slikti'n'stuff.
Tagad par to, kas mani tik ļoti tracināja pašā Salo. Šai filmai bieži un, manuprāt pamatoti, pārmet režijas, sižeta un varoņu attīstības trūkumu. Labi, ir astoņi lieliski aktieri galveno ļaundaru lomās, kas izsauc pret sevi neviltotu skatītāja naidu. Tālāk, ir bariņš jauniešu, ko šie ļaundari moka. Un, šo jauniešu konstati viktīmā uzvedība visas filmas garumā ir augstākajā mērā mazticama un kaitinoša. Pasolīni gribēja mums parādīt neierobežotas varas postu – labi, bet nafig tik tizli? Tajā pašā Hanekes Funny Games (kas ir simtreiz labāka filma) principā ir par to pašu, taču galvenie varoņi raisa skatītājā līdzpārdzīvojumu un cieņu, jo cenšas pretoties neizbēgamajam, atķirībā no Salo, kur viss notiekošais rada riebumu, bet ne līdzpārdzīvojumu.
Labi, filmas sākumā viens čalis izlec no kravas mašīnas, bēg un dabū ložu kārtu mugurā (labākais veids, kā beigt eksistenci šajā filmā). Un kas vēl? Pāris histēriski izlēcieni? Ko, nopietni? Neticu. Ja patiesībā notvertu astoņus pusaugu jaunekļus no lepnām ģimenēm un sāktu viņus pazemot, labi, būtu starp viņiem mīkstie, kas gatavi laizīt pakaļu (šinī gadījumā burtiskā nozīmē), lai tikai paildzinātu savu dzīvi par dažām nožēlojamām dienām, bet visi? No way. Noteikti atrastos vismaz viens kareivīgi noskaņots, lepns un, iespējams, pat gudrs puisis. Tas pats ar meitenēm – nevienas Žanna d'Arka wannabe? Neticu. Visi cilvēki nemaz tik viekārši nesalūzt pārspēka un nāves draudu priekšā, un to Pasolīni ir totāli noignorējis.
Filmā mēs redzam, ka mocāmie puiši un meitenes dzīvo kopā atsevišķās telpās, un neviens viņus tur īpaši nevaktē (kas jau liekas dīvaini). Neviena bēgšanas plāna? Neviena viltīga gājiena? Saprotot, ka vienīgā nākotne ir aizvien pieaugošas mokas, pazemojums un nāve, teju jebkurš cilvēks izvēlētos kaut cik aktīvu rīcību, nevis gaidītu galu, skatoties uz saviem pāridarītājiem ar noslānīta suņa acīm, jo zaudēt jau īsti nav ko. Tā vietā visi ir pilnīgi ģļēvi un sāk viens otru nodot. Tālāk, tie sargi – kāda ir viņu motivācija, tā arī nav skaidrs. Labi, sākumā – netikt nošautiem. A pēc tam? Cik var saprast, tie ir savervēti vienkārši čaļi. Redzot, ko filmas galvenie ļaundari dara ar nabaga gūstekņiem, vienkāršiem čaļiem samestos šķērmi ap dūšu. Viņi visu laiku ir bruņoti. Pietiktu viņiem izdevīgā mirklī ielaist ložu kārtu izvirtušo veču un veco mauku miesās, un hey! - varas pirmīda sabrūk acumirklī. Filmas gaitā pat ir fokuss uz vienu no šiem čaļiem, kam visas perversijas acīmredzot riebj. Un kas ir anarhistiskākais, ko viņš dara – drāž melno kalponi? Wtf?
Es apzinos, ka Holivuda ir pieradinājusi vidusmēra skatītāju pie megasupervaroņa, kas viens pats kailām rokām novāc specnaza vienību. Bet Pasolīni gaudulīgo upuru bariņš neiztur kritiku un pat nav simpātisks.
Tāpēc galu galā Salo ir visumā garlaicīga un tizla filma, neskatoties un plašo tajā atspoguļoto perversiju klāstu. No cikla - gribējās kā labāk, bet nesanāca. |
|