|
Jun. 14th, 2010|01:38 am |
Šodien tā arī neatradu kaut cik piemērotu veidu, kā eksistēt šajā pasaulē...
Labākais draugs teica, ka “apcerīgums parasti ir depresīvs”. Es gan tā nedomāju. Man šķiet, ka bieži vien vispārēja jautrība un ņemšanās mēdz būt krietni depresīvāka.
Divi puiši sēž uz krēsliem viens otram pretī, vienādi sakrustojuši kājas un vienādi saliekuši roku ar cigareti, gluži kā spoguļattēlā, un pa vidu meitene, atspiedusies pret loga palodzi. Perfekts līdzsvars, “Renesanses kompozīcija ar Winstonu, Kentu un LM”. Viņi izskatījās tik skaisti, harmoniski un mierīgi, bez piecām minūtēm svētā trīsvienība.
Labākajam draugam bija sālsmaize, cilvēku savācās vairāk un gājām pie Daugaviņas-māmuliņas krasta iebaudīt ciema kukuļus, un vakars bija padevies tik skaists ar tumšām debesīm un sarkanīgi dzelteniem rietošas saules stariem uz salu tilta un Zaķusalas (ak, dziesma) torņa, un mēs redzējām veselas trīs (!) varavīksnes pēc kārtas, lai gan nelija vispār. Un bija labi un jauki, bet tad atnāca vēl cilvēki un atpakaļ dzīvoklī sākās tā jautrība, kad nesaproti ko tu vispār šeit dari un kāpēc atrodies, ne īsti piedalīties visās tajās spēlītēs, ne īsti aiziet, no tām, kad sajūties viens ļaužu vidū un saprotamākais atbalsta punkts izrādās tas vecais lāga dvēsele, kurš vienmēr iedod paklausīties teicamu mūziku, pret kura laika-pārbaudītā-vērtība plecu var tik ērti atspiest muguru un, kad pasākums sāk pieņemt jau pavisam izplūdušas aprises, zīmīgi saskatīties ar laiks-tīt-makšķeri skatienu un trijos naktī (par tradīciju kļūstošas dziesmas pavadījumā) celties pilniem apņēmības satīt makšķeri līdz pat pārdaugavai, tomēr pa ceļam ieiet 52. dzīvoklī, iedzert ne vairs apņēmīgu, bet drīzāk taisni apcerīgu vāras rītausmas tēju ar dzīvokļa saimnieci un tur pat arī sagaidīt staciju Atlūzeni, rezultātā satinot makšķeri tikai par dažiem stāviem. Bet apcerīgumam piemīt kaut kas no klusa, neuzbāzīga prieka, tādas kā jūsmas par esošo mirkli, no lielas, bet līdz galam neizdomātas, bet varbūt arī – neizdomājamas domas, nedaudz svinīguma, nedaudz trausluma, kā tai blāvajai gaismai, kas ieslīd pa virtuves logu un zilgani pieskaras sagurušajām sejām.
Šodien būtības nepanesamo vieglumu kliedēju pie klavierēm. Nu jau es protu nospēlēt lūk, ko:
No Gata dziesmām:
Nepilngadīgā Anna
Prezidenta nāve
Pilsēta no sūdiem
Televizors
Simts vientulības gadi
Tautas dziesma
Un vēl:
Edgar Broughton Band – Hotel Room
Moody Blues – Nights In White Satin
PJ Harvey (pieņemsim, ka viņa, jo viņas izpildījumā vislabāk) - Ballad of the Soldier's Wife
Radiohead – Street Spirit
Es šajā sarakstā speciāli neiekļauju nevienu The Doors un Bītlu dziesmu, kuras es kaut kad arī mācījos spēlēt pēc notīm, un bez notīm nospēlēt nemaz nevaru, dīvaina lieta, atmiņa.
Vēl man šķiet, ka domāšanas, vai, drīzāk, domas izklāsta veidu bieži ietekmē literatūra, piemēram tagad lasu Kortasāra “Klasīšu spēli”, atļaušos nocitēt vienu jauku fragmentu, runa ir par trako namu:
“Naktīs viņam uznāk vēlēšanās izšmaukt gaitenī, bet nedomājiet, ka tas ir dēļ sievietēm, šitā lietiņa mums teicami nokārtota. Lien laukā tāpēc, ka traks, tāpat kā mēs visi, starp citu.”
Jautri, kā reiz pirms kādas nedēļas, esot laukos, trijos naktī (atkal jau) izlīdu no gultas un gāju staigāties, vērot pirmās saullēkta pazīmes, klausīties putnus, elpot. Skaisti. Pastaigājos arī šodien, domāju par šo un to un vakardienu, un pa vidu visam citam galvā rosās tādi jēdzieni kā “kaut kas tajā visā nepatīk” un “apnicis”. Protams, īstenībā es ļoti labi zinu, kas nepatīk un ir apnicis. Atmiņā ataust leģendārā frāze “Vai nav pienācis laiks kaut ko mainīt savā dzīvē?”, tas, protams, ir vesels atsevišķs stāsts, bet jā, ir. Pie velna, draugs, ir pienācis. Ir gan, jā. |
|