| Par nožēlojamo |
Oct. 22nd, 2009|05:20 pm |
Kurā brīdī nožēlojamība iezagās manā dzīvē? Kurā brīdī sāka likties, ka ir atsevišķās jomās tā vairs nav cilvēka cienīga? Человек – это звучит гордо.
Pagātni nevar izlabot. Bet var nesadirst nākotni.
Kāpēc cilvēki aizmirst par elementāru cieņu pret sevi? Vēlāk vainot citus pie savām nedienām var, bet nav jēgas.
Pēdējo 2-3 gadu laikā pārāk bieži nācies sajusties gluži kā tai atraitnei no vācu filmas Das Weise Band. Vienmēr second choice. Viņai principā nebija ne vainas, tikai trūka pašlepnuma.
Kā izskaust nožēlojamo? Nogurums no visām peripētijām, noklusēšanām, atklāšanām, puspatiesībām un pieņēmumiem. Jāveic revīzija dvēselē. Kapitālremonts. Jāizmēž piedrazotie stūri, jāizvāc visi krāmi, jānostiprina principi. Principi ir svarīgi. Visas manas likstas lielākā vai mazākā mērā ir bijušas saistītas ar atkāpšanos no savām dziļākajām pārliecībām ārēju faktoru un iekšēja vājuma ietekmē. Revīzija attieksmē.
Nav iespējams kontrolēt visu, pat ne savā dzīvē. Centieni neatslābstoši cieši turēt grožus ātri nogurdina un nedod vēlamo rezultātu, jo visu paredzēt nekad nav iespējams. Drīzāk jau dzīvot prasmi var salīdzināt ar peldēšanu. Tā ir spēja adaptēties, nezaudējot virzienu, tā pat kā peldētājs izmanto straumes spēku, bet izvairās no atvariem.
Jāatgūst cieņa. Pirmkārt jau savās acīs. |
|