| strangely strange but oddly normal |
May. 22nd, 2010|01:56 pm |
patiesībā nekad neesmu jutusies kaut kur īsti iederīga. Toties ik pa laikam sajūtos mazliet lieka un drusciņ atstumta, un reizēm vēl nedaudz uzbāzīga.
tas viss liecina par vajadzību uzaudzēt vēl biezāku ādu un vēsi spļaudīties no augstā zvanu torņa, pārfrāzējot krievu izteicienu.
BET tagad man ir parādījies BRĪVAIS LAIKS kā tāds un es varu LASĪT GRĀMATAS, kas nav par Latvijas un rietumu mākslas vēturi, barokāliem portāliem un tamlīdzīgām parādībām, un ne tikai braucot sabiedriskajā transportā.
vēl kāds ļoti jauks cilvēks man nesen uzdāvināja mp3 pleijeri, tālab tagad es varu baudīt visiem mūsdienu jauniešiem gaužām pierastu, bet man - jau piemirstu (kādreiz man bija ne īpaši parocīgs disku pleijeris, laikam pat vēl mētājas kaut kur) prieku - klausīties mūziku, braucot iepriekš minētajā sabiedriskajā tranportā. Tā nu vakar piedzīvoju laimīti - izkāpju no tramvaja, saule spīd un ausīs skan Shine On You Crazy Diamond, kurš daudzas stundas vēlāk tika arī dziedāts.
tagad aizbraukšu pie jūŗas pabūt vienatnē starp svešu ļaužu zvilnošajām miesām ar savu grāmatu un vakarā atkal došos turp, kur mani īsti negaida, lai gan var jau būt, un ir pilnīgi iespējams, ka es maldos un visu stipri pārspīlēju, uztveru pārāk personiski un vispār ne ļoti adekvāti.
toties ar manu pašreizējo ādas biezumu tomēr pilnībā pietiek, lai par visu augšminēto pārāk neiespringtu un uzturētu pat diezgan neviltotu what ever attieksmi.
un vispār - ir vasara, hell yeah! |
|