| kaspardrāzienu |
Apr. 8th, 2010|11:08 pm |
Извините, у Вас глямур к жопе прилип!
Šodien daudz visādu ļoti sviestainu domu. Izdomāju, piemēram, veselus trīs dzīves plānus:
Nr.1
Apprecēties ar galdnieku. Es gleznotu gleznas, viņš taisītu rāmjus, no tā mēs arī dzīvotu. Mums piedzimtu dēls, ne īsti galdnieks, ne mākslinieks, mālētu kaut ko, bet tikai uz koka dēlīšiem, ikonogrāfs, īsāk sakot. Tas būtu tāds blonds, zilacains puika, kuram dziļu ciešanu izteiksme no sejas nepazustu pat tajās retajās reizēs, kad viņš pasmaidītu. Vai arī viņš, protestējot pret vecāku tirāniski bohēmisko dzīvesveidu, aiziet mācīties jurisprudenci, biznesa vadību vai kaut ko tikpat briesmīgu.
Nr.2
Organizēt partiju, kas deklarētu ultrasociālistisku nostāju, dāļātu pabalstus pa labi un pa kreisi, tauta mani ievēlētu par premjerministru, tad es klusiņām uztaisītu valsts apvērsumu, sagrābtu varu, neuzkrītoši nomainītu vārdu uz Hadolf Itler un apšautu visus, kas nepatīk, sākot ar kūku tantēm un beidzot ar Zvārtas iezi, lielāko daļu inteliģences noteikti (pusi, kas pateica “nē”), nav ko būt pārāk gurdiem, gudrus cilvēkus grūti pakļaut. Vēl es ieguldītu līdzekļus alternatīvo enerģijas resursu attīstībā, reanimētu dažus Teslas aizsāktos eksperimentus, un tad man būtu vara pār visu pasauli muahahaha.
Nr.3
Pabeigt akadēmiju, sakrāmēt mugursomu un klīst pa pasauli kā Dieva nepieņemtai, par visu brīnīties, nekad nestrādāt, turpināt būt bezderīgam sabiedrības loceklim, cerot, ka nomiršu varonīgā nāvē pirms pienāktu nožēlojamas vecumdienas postā un nabadzībā.
Plānā Nr. 1 un Nr. 3 ietilpst arī vēlme iemācīties šūt ar šujmašīnu, nu tā, kaut cik. Vēl man kādreiz bija doma, ka vajadzētu sakropļot sev seju, ne ļoti, bet tā, vienu vaigu sadedzināt ar karstu dzelzi un aiziet kalnos, bet nē, nē. Nesen kā reiz gandrīz nojaucos pa kāpnēm un iedomājos, ka nemaz nebūtu labi sabojāt fasādi, jo tad man nāktos uzzināt, cik man īsti ir īstu draugu. Padomāju mazliet, man palika neomulīgi, nē, labāk lai izskatās kā tagad.
Vēl es domāju par to, kur ir tā robeža starp nelēkt augstāk par savu pakaļu un gara kūtrumu, kas, starp citu, ir viens no nāves grēkiem. Nāves grēku, kā zināms, tagad ir vairāk nekā agrāk, tāpēc droši var teikt, ka lielāko (jaunāko) daļu no tiem man nevar piedēvēt. Ar vecajiem gan ir savādāk. Tātad, pieminētais slinkums – hell yeah, elles ugunis, es jau nāku, rijība – dzīrošana, hell yeah!, miesaskāre – ēm... .., skopums – pavīd reizēm, bet karoju pret šo parādību. Vēl ir dusmas (kam negadās) un skaudība, kas gan nav man raksturīga. Un lepnība, bet – kas tas vispār par grēku? Manuprāt, nevajag būt iedomīgam, bet būt lepnam – ah, what ever, toties neviens man nevar pārmest tādus nepiedodamus grēkus kā ģenētiskā modifikācija, eksperimenti ar cilvēkiem, sociālās netaisnības radīšana, nabadzības izraisīšana, pārlieka bagātība, narkotiku lietošana un dabas piesārņošana.
Citāts no kādas interneta vietnes, kur atradu šo uzskaitījumu:
Ļoti interesants sarakts. To varētu vēl turpināt un turpināt. Jo, lai arī arī Svētajos Rakstos ir uzskaitīti dažādi netikumi, tomēr mums jālūkojas dziļāk būtībā. Cilvēks ir grēcinieks, nevis tādēļ, ka viņš dara grēku, bet gan, cilvēks dara grēku, jo ir grēcinieks. Proti, slikts koks dod sliktus augļus.
Tādēļ visu netikumu un grēku avots ir iedzimtais grēks, no kura nāk visi, visi grēki. Lūk, to mums ir jānožēlo. Mums jānožēlo, ka esam grēcinieki.
Nez` vai pāvests nav kļuvis lepns?
Hehe.
Izrāvos no akadēmiskajām ķieģeļu skavām pie pļavas un meža, gan ļoti aizdirsta (cilvēki ir briesmīgi radījumi) pafilmēt lidmašīnu ēnas, satiku senu draugu, izmuldējāmies par visu, sākot ar Teslu, pazūdošiem kara kuģiem, informatīvo lauku, un beidzot ar čigānu zīlniecēm un rakstura īpašību izmaiņām laika gaitā. Piemēram, es visu laiku biju sevi uzskatījusi par ļoti jūtīgu un emocionālu personu, bet pēdējā laikā arvien biežāk nonākot saskarē ar vēl jūtīgākiem un emocionālākiem cilvēkiem, man jau sāk likties, ka patiesībā esmu apveltīta ar visai biezu ādu.
Jauns dzēriens – šerijs! Hell yeah. Vispār, līdz skatei atlikušas kaut kādas divas ar pusi nedēļas, kur ir stress?
Sitting on a hillside
Watching all the people die
ha
|
|