| par ceļojumu |
Mar. 12th, 2010|07:14 pm |
Sanāca paceļot pa Turciju.
Maršruts: Istambul – Ankara – Cappadocia (Ürgüp – Göreme – Cavusin - Uchisar) – Antalya – Finike – Demre – Kas – Fethiye – Ölüdeniz – Fethiye – Istambul.
Tas viss deviņās dienās, pārvietojoties ar vilcienu, autobusiem un stopiem. Stambulā sabiju pāris dienas, jo bija draugu draugi pie kā palikt, tālākais ceļojums risinājās kompānijā ar V. Piedzīvojumi bija daudz un dažādi, bet to visu tagad aprakstīt detaļās (t.i., pārrakstīt ceļojuma dienasgrāmatu, kura principā eksistē) būs pārāk gari un arī ne ļoti jēgpilni, jo neviens vārdu salikums un neviena fotogrāfija nespēj dot adekvātu priekšstatu par to, cik neticami zilā tirkīza krāsā ir jūra, kā sejā pūš silts dienvidu vējš, kā sāp pleci no mugursomas, kāda neizsakāma brīvības un varenuma sajūta pārņem veroties Kapidokijas sirdi plosoši skaistajā klinšu ainavā, cik jocīgi ir braukt pa bezgalīgajiem serpentīna ceļiem, kam vienā pusē ir nošķelts kalns, bet otrā – krauja un ūdens apakšā, cik aprīnojami cītīgi ļaudis savulaik ir izkaluši un izskribinājuši klintīs veselas pilsētas.
Dažas spilgtākās epizodes – Basilica Cistern, kur kolonnas nāk ārā tieši no ūdens, bet ūdens ir pilns ar resnām zivīm (un ne ļoti resnām), kuģīšu satiksme un labsirdīgi svešinieki Stambulā, V. mirstamā diena Ankarā, Kapidokijas diena vispār bija viens vienīgs piedzīvojums, ar 2h ilgu gājienu caur klinšaino Sarkano ieleju un mazajām pilsētiņām, kur kristiešu un citu zvēru akmenī kaltie senie mājokļi tik plūstoši pāriet mūsdienu ēkās, Antālija un tās piekraste ar savu psihodēlisko ūdens krāsu, +20 grādiem pēc Celsija un palmām, vīna dzeršana un sarunas Finikes jahtu ostā, nākamajā dienā krievu valodas trūkums organismā (sākām runāties šai valodā savā starpā) un stopēšana uz Demri ar nolūku aplūkot senās pilsētas Myras drupas, tad uz Fetiju un visi ģeniālie cilvēki, kas mūs todien veda – dungojošais tālbraucējs, beļgu-turku ģimene, labsirdīgs turks ar gurķu stādiem piekabē, turku-vācu pārītis, pašā Fetijā vēl satikām krieviski runājošus cilvēkus, tostarp ļoti patīkamu ukrainieti. Romiešu kapenes. Un sarunas, sarunas, joki, alkohols, lētas viesnīcas un naktis transporta līdzekļos, sēdēšana pie jūras vai uz bazilikas, klaiņošana pa to vai citu apkārtni, un sarunas. Puse no ceļojuma ir – ceļabiedrs.
Stambula
Kapadokija
Mira
biedrs
Kopumā – varens, neizsakāmi vērtīgs piedzīvojums. |
|