| Frīdrihs |
13. Okt 2013|12:00 |
|
Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievības», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir viņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvodami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīstamāk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais. |
|