22. Maijs 2016

• [Uzmanību-sapnis!]
• 22.5.16 09:55
• Ir viens tāds pasākums, uz kuru nu nekādi nespēju pienācīgi sagatavoties. Laimīgā kārtā arī ierasties vēl neesmu paguvis. Parasti tas ir kaut kāda literāri (dzejas) muzikāla izrāde, kurā man kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ būs jādara gan dzeja, gan tā mūzika. Lieki piebilst, ka neprotu ne vienu, ne otru. Īsu brīdi vēl parasti pazib prātā, ka varētu jau izlīdzēties ar citu autoru darbu palasīšanu un paužu aizpildīšanu ar mīļākajiem mūzikas ierakstiem, bet arī to nekā neizdodas paspēt, jo grāmatu nav pa rokai, un mūziku tak vispār tik ātri nevar pagūt izraudzīties. Šoreiz visu vēl vairāk sarežģīja (vai atviegloja) fakts, ka garais kopmītnes pārvaldnieces vīrs (Ņujorkā dzīvoju kopmītnē, kuras interjers atgādināja sliktākos Lauku ceļotāja piedāvājumus korporatīvo pasākumu rīkotājiem) jau divas dienas bija nozudis ar viņam salabot iedotajām melnajām kurpēm. Tikai kad atklāju, ka esmu sācis čurāt tīras asinis, un pārvaldniece man pašsaprotami solīja pagādāt dziedējošus plāksterīšus, viņa arī atklāja, ka vīrs manas melnās kurpes (brīžiem lakādas, brižiem it kā tomēr adidas krosenes) esot atzinis par nesalabojamām (labošanas rezultātā to augstums būtu palielinājies 2x, un tas man diez vai būtu gājis pie sirds) un izmetis. Vēl varu tikai piebilst, ka viss iepriekš minētais notika ne tik daudz uz Ņujorkas, cik sērijfilmā "Trapped" fiksētās Islandes ainavu fona.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 22.5.16 19:57
• Jauns ticējums. Ja kā pirmo pie lielveikala ieejas rīta pastaigas laikā redzi Barišņikovu, vakarā var gadīties noskatīties labu izrādi (nē, ne Barišņikovu un Brodski, bet pavisam citu). Bet Barišņikovu ierauga tā - pievērš uzmanību cilvēkiem, kas izskatās tik ļoti aizņemti ar īpaši trenētu uzmanības nepievēršanu savai personai, ka jau pa gabalu sāk izskatīties aizdomīgi.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm