30. Maijs 2014

• Zombiji
• 30.5.14 17:40
• Naktī puspamiegam nospriedu, ka esmu veicis revolucionāru pienesumu parasti tik iepriekšparedzamajam zombijžanram. Lai gan par žanru to īsti nenosauksi - sapnī tā bija visīstākā realitāte. Tātad bija sākusies "zombiju apokalipse" (tas jau ir bijis, es zinu), un cilvēkus kaut kādā šausminošā veidā par zombijiem padarīja kaut kādi mistiski valdības dienesti vai varas struktūras (kas tieši - neatceros, taču arī tas viss jau ir bijis). Bet te nāca mans sapņa darbs. Par zombijiem pārvērstos cilvēkus tomēr varēja dziedināt un padarīt atkal par cilvēkiem. Lai to izdarītu, viņi vienkārši bija jānogalina - vai nu nocērtot galvu vai pārcērtot viducī pušu u.tml. Kā viņi pēc tam saauga kopā, tas netika rādīts, bet metode darbojās - viņi nudien atkal pārvērtās par nekaitīgiem un patīkamiem cilvēkiem. Taču bija kāda būtiska problēma - zombiji nepārvietojās tiem tik ierastajā gaitā, negārdza, nebija noskretuši vai lēveraini, tie vispār nekā īpaši neizskatījās, neoda jeb, precīzāk sakot, izskatījās pēc pavisam parastiem cilvēkiem. Nāk tev tāds viens pretī, izskatās, izskatās, nāk, nāk, bet jau nākamajā acumirklī ir par vēlu. Un te nu bija lielais jautājumus, kas šo sapni paceļ vēl nebijušās kvalitātēs - tu jau vari savu mačeti vai cirvi atvēzēt pirmais, paļauties uz intuīciju un cerēt, ka pretimnācējs ir zombijs. Taču var gadīties arī pavisam parasts cilvēks - un tad gan ir stulbi kaut kā, jo cilvēki jau atšķirībā no zombijiem, atkal tā vienkārši neatdzīvojas, bet zombiju tikmēr kļūst arvien vairāk un vairāk.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm