22. Maijs 2011

• 22.5.11 19:36
• Pēc izgulēšanās Dūdumu Sārnates impērijā (zīlītes un tviteri nesatikām) nolēmām doties novadpētnieciskā pārbraucienā. Vispirms uz Alsungu, tad uz murkšķu audzētavu, bet pēc tam - varbūt arī uz Ēdoli.
  
  Alsungā nopirkuši krustdūrienā izšūtu un ļoti skaistu suitu spilventiņu par patiesi samērīgu cenu, iebraucām pie murkšķiem jeb baibakiem. Viss jau labi, tikai tā arī nevarēja saprast, kāpēc šie te jāaudzē. Smird kā cūkas, dzīvoklī tādu neturēsi (lai gan saimniece apgalvoja, ka pieprasījums, lai arī neliels, bet esot), kaut viņa tos nekauj un nedīrā arī (lai gan tiekot citur lietoti gan ādām, gan taukiem, gan gaļa). Jāņem vērā, ka audzēšana notiek tehnoloģiska geto apstākļos - regulas regulē, ka šādiem zvēriem jābūt aiz dubulta žoga, uz betona grīdas, neizgraužamos apstākļos un nepārtraukti videonovērotiem. Tas tāpēc, lai tie neizlauztos un neintroducētos Latvijas faunā kā tādi jenotsuņi vai nūtrijas. Tas nekas, ka baibaks, kad tiek nopārdots, piemēram, pilsētas vecpuisim turēšanai dzīvoklī, vairs netiek tā uzpasēts un jau var sākt kaldināt bēgšanas plānus. Jā, audzētava katru gadu tiekot rūpīgi pārbaudīta pa šo bēgšanas līniju. Baibaks dzīvoklī, protams, komisijas var negaidīt, un dzīvo, droši vien, svilpodams (tā viņu svilpšana ir spēks).
  
  
  
  Attēlā - Murkšķis jeb baibaks apsver bēgšanas plānus.
  
  Tikai sarunas noslēgumā no murkšķu audzētājas teiktā atskārtām, ka esam bēdigi slavenajos Reģos. Nodegusī muiža/panisonāts turpat blakus vien bija. Tā kā ugunsgrēks bijis ziemā un viss uzreiz no dzēšānas ūdens sasalis, nekāda mirušo aizvākšana neesot bijusi iespējama vēl ilgi. Arī tagad tur noteikti vēl esot pilns ar kauliem, teica baibaku fermas pārraudzītāja. Taču muižu jau esot nopircis Kokalis. Varbūt ierīkošot viesnīcu, vai ko. Tāds, lūk, pirkumiņš.
  
  Bet, par pirkumiņiem runājot, patiess pārsteigums mūs gaidīja Ēdolē. Kādreiz LMA apsaimniekotā Ēdoles pils izsolē pirms kāda laika tika pārdota miljonāriem Zonnem un Viškinam, vai ka nu viņus tur sauc. Viņi, ko domājies, nav pilī uztaisījuši eiroremontu, bet laidušies dažbrīd sirreālā, bet tieši tāpēc kaut kadā ziņā ļoti autentiskā, naivi uzņēmīgā pils izpētes un iekārtošanas drudzī. Atšķirībā no daudzām pilim, muižām un muzejiem, te nav durvīm priekšā novilktu auklu vai tepiķiem priekšā pieliktu stiklu vai sēdēšanai neparedzētu krēslu.
  
  Aplupušais ir aplupis, vecais vecs, bet blakus īstajam ir viss bezgaumīgais, bet kādam mīļais - nu tādā garā, kā jau cilvēki mēdz iekārtot paši savus mitekļus, apaugot ar visādiem niekiem. Kā reiz bija teikts vienas Romas savrupmājas ceļvedī - vecmeistaru šedevrus tur nemeklējiet, bet starp 80-90% vāju un viduvēju attiecīgā laika perioda darbiem tur būs pāris patiesi izcilas pārles.
  
  Un kaut kas līdzīgs ir arī Ēdolē - līdzās īstām mēbelēm vai fantastiskai lustrai, ir telpa ar, šķiet, vienā rāvienā izsolē nopirktu rotaļlietu kolekciju, akmeņu kolekcijām, karavīru ķiveru kolekciju un pilnīgi neizprotamu sīklietu vitrīnām. Vairumā pie sienam sakarinātajās gleznās redzami sniegoti kalni, taču gleznu ir tik daudz, ka to skaits pārsniedz pat vienību skaitu sudrablietu kolekcijā vai zilonīšu skaitu zilonīšu, rūķu un citu sīkfigūriņu kolekcijā.
  
  Pie sienām ir ieroči un ragi, bet uz pakaramā pie sienas karājas tādi kā Ņikitas Mihalkova Bāskervila kažoki; bibliotēkas stūrī ir grozs ar sabirzt gatavu Jaunāko ziņu numuru, bet guļamistabā turpat blakus par 25 latiem var palikt pa nakti. Tikai bērnus no tām porcelāna vāzēm, lūdzu, piesargiet...
  
  
  
  
  
  
  
  
  
  Attēlā - viena no pils mantnīcām.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm