21. Augusts 2010

• 21.8.10 10:35
• LETA: "19.augustā ap plkst.14.20 Daugavpilī, 18.novembra ielā, kāds aptuveni četrdesmit gadus vecs iereibis vīrietis, mēģinot glābt kaķi, uzrāpies kokā un tikt atpakaļ zemē paša spēkiem vairs nav spējis"
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Norīvēties ar mitru dvieli
• 21.8.10 19:30
• Kādreiz, - neatceros, kur, - lasīju ne visai pārliecinoši argumentētu teoriju par to, ka ierobežotā pieeja pirmās nepieciešamības precēm, ar to saistītā deficīta un līdz ar to arī blatu sistēma Padomju savienībā nebija vispārēja bezsaimnieciskuma un haosa, bet gan mērķtiecīgas politikas rezultāts. Šīs politiskās sazvērestības mērķis, protams, bija padomju pilsoņu savaldīšana un turēšana īsā saitītē, ļaujot izjust prieku par katru žēlastības dāvanu veikalā “izmestas” deficīta preces veidolā (tiem, kas nezina vai neatceras, ar “izmešanu” tolaik apzīmēja nevis nederīgo produktu aizvākšanu no veikalu plauktiem, bet pavisam derīgu produktu un preču negaidītu parādīšanos tukšajos plauktos).
  Lai nu kā būtu ar precēm, man gan šķiet, ka daudz iedarbīgāks paņēmiens sabiedrības turēšanai nepārtrauktā stresā, neziņā un diskomfortā ir paši elementārākie ikdienas higiēnas pasākumi. Nē, runa nav par bēdīgi slavenajām PSRS sabiedriskajām tualetēm, bet par mazgāšanos.
  Dzīvoklī, kurā pavadīju pirmos četrus gadus, bija vannas istaba. Karsto ūdeni sildīja ar vannas krāsni - tas bija tāds boileris, kuram apakšā ierīkotā kurtuvē meta malku. Tiktāl viss jauki, taču kaut kādu plānošanas peripetiju rezultātā vannas istaba mums bija kopīga ar tajā pašā mājā esošo izpildkomiteju. Nebija jau tā, ka izpildkomitejas darbiniecēm darba laikā būtu jāiet mazgāties, viņām tā vienkārši bija tualete. Gan mūsu durvīm, gan durvīm, kas veda uz izpildkomiteju, bija krampīši, un mūždien notika tā, ka pasēdējušas savā tualetē, bet mūsu vannas istabā, kantora dāmas krampīti, kas no iekšpuses aizkrampēja mūsu vannas istabas durvis, aizmirsa atāķēt. Vai arī gadījās tā, ka vannā sēdēja no Rīgas atbraukusī mammas māsa (protams, aizkrampējusi abas durvis), bet pa izpildkomitejas durvju spraugu iespraucās lineāls, atstūma vaļā krampīti, un vannas istabā ar spaini iezvēlās izpildkomitejas apkopēja. Tādas, lūk, represijas, lai gan komunālajos dzīvokļos dzīvojušie droši vien man iebildīs, ka iespējams ir ne tas vien.
  Tad mēs pārvācāmies uz jaunu vietu, un tur bija jauna vannas istaba. Tikai mums pašiem. Taču viss nebija tik vienkārši. Silto ūdeni šajā labierīcību versijā ražoja ierīce, kuru mēs dēvējām par “boileri” - skārda mucas izmēra tvertne, kas bija pavirši sametināta no bieza skārda un piestiprināta pie pašiem griestiem. Nepārprotiet, ar mūsdienu elektriskajiem ūdenssildītājiem šai resnu, necinkotā tērauda cauruļu sistēmai kopīgs bija tikai boilera vārds. “Boilera” noslēpums bija dubultais dibens, t.i dubultas sienas - kamēr iekšējā tvertnē plūda aukstais ūdensvada ūdens, pa tilpni, kas bija starp tērauda sienām, tam apkārt bija jācirkulē tam pašam karstajam ūdenim, kas no katlumājas tika pievadīts radiatoriem. Tas, ka arī radiatori gada aukstajos mēnešos nebija nekādi lielie sildītāji, vēl ir nieks, taču droši vien nav grūti uzminēt, ka pa vasaru šī sistēma vienkārši nedarbojās. Kaut kā nevienam laikam nebija ienācis prātā. Tā nu mazgāties mēs gājām uz tēva darbu, kur pagrabā iekārtotajās atomkara patvertnēs, bija pēc pelējuma dvakojoša dušas telpa.
  Laikā, kad Godmanis mudināja ierīkot taupības krāsniņas, siltā ūdens pieplūde mūsu boilera ārējā čaulā apsīka arī ziemas mēnešos, un tad nu tēvs turpat vannas kaktā aiz poda ierīkoja vannas krāsni, tādu pašu kā tajā bērnības mājā. Dūmu truba pāri griestiem tika ievadīta ventilācijas skurstenī, bet, lai nodrošinātu ventilāciju, virs loga sienā tika izkalts apaļš caurums tieši uz āru. Tas nekas, ka pa restoto caurumu, kas bija aizdarāms tikai ar plāna skārda vāciņu, ziemā pūta stindzinošs vējš - vannas krāsnī sprakstēja malka, no vannas cēlās garaiņi, un bija labi.
  Nu un tad es apprecējos. Sievas vecāki dzīvoja mājā, kur nebija vispār nekāda ūdensvada - ne silta, ne auksta. Ūdeni i ziemā, i vasarā spaiņos nesa no pumpja, bet mazgāšanās notika nelielā, ar linoleju, vaskadrānu un citiem ūdensdrošiem materiāliem izolētā un neventilējamā telpā, kur uz ķeblīšiem žonglēla lielas plastmasas bļodas. Ūdens sildīšana notika skārda veļaskatlā, kam pāri bija pārlikts kaut kāda izolējoša materiāla dēlītis, pie kura bija piestiprinātas un ūdenī iegremdētas divas pamatīgas tērauda plāksnes. Jā, pie plākšņu galiem, kas bija virs dēlīša, protams, bija pievadīta strāva. Ūdens sila vārīdamies un rūkdams, un apbrīnojamā kārtā visi ir dzīvi vēl šobaltdien.
  Mēs, saprotams, ar šādu iekārtojumu nebijām mierā, un vispār - kas tā par dzīvošanu pie vecākiem, tāpēc sākām meklēt paši savu mājokli. Izraudzītajā dzīvoklī aukstā ūdens pievads gan bija, bija arī kanalizācija, taču nebija nekā, ko kaut aptuveni varētu dēvēt par vannas/dušas vai kādu nebūt citu mazgāšanās telpu. Var teikt, ka pods atradās katlumājā, jo telpas vidū bija padomju laikā no skārda sametināts pašdarināts centrālapkures katls, no kura pa visu dzīvokli gar griestiem un gar sienām aizlocījās resnas caurules (šķiet cm 3-4 diametrā), kas ar īsākām šur tur bija pievienotas pie čuguna radiatoriem. Bija skaidrs, ka dzīvokļa kādreizējais saimnieks ir bijis vīrs ar zelta rokām, turklāt ar piekļuvi resnu cauruļu resursiem. Būdami jauni un pilni entuziasma, mēs ķērāmies pie celtniecības darbiem, un samērā žigli pie pogas tika piešūts mētelis, proti - lai nu kas, bet vismaz vannas istaba dzīvoklī bija. Tajā pašā katlumājas telpā, ar visu vannu, ar īstu boileri, jaunu apkures krāsniņu, veļasmašīnu - vārdu sakot, visiem moderna cilvēka higiēnas pribambasiem.
  Bet pēc tam mēs izšķīrāmies, taču tas jau ir pavisam cits stāsts, jo sagribējās pierakstīt tikai par mazgāšanos.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm