6. Augusts 2010

• 6.8.10 13:59
• Vislielāko baudu rakstīšanā sagādā vilcināšanās ķerties pie rakstīšanas. Ko tikai visu nevar izdomāt! Šorīt pat - i noskuvos, i pat nagus sadomāju griezt. Protams, ja ir ko rakstīt, un tas nav kaut kas piespiedu kārtā.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 6.8.10 15:51
• Netieku gudrs - vai šis ir, vai nav Šrēdera īres nams? http://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/offices/riga/agenskalns/amxcx.html
  Un ja ir, kā Bezdelīgu iela jebkad varējusi krustoties ar Ūdens ielu?
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 6.8.10 22:58
• Pučīni Madame Butterrfly jeb Čo-čo-sana ir jocīga opera. Librets pliekanāks vēl par kuru katru tasnvirziena un vienvirziena stāstu, kādi jau parasti mēdz būt operu libretu pamatā. Mūzika - arī tāds 20. gadsimts nebūt ne simpātiskākajās skaņās, teiksim - Holivida vēl bez Holivudas. Prātā paliekošas ārijas? 1,5 varbūt. Plus vēl smieklīgie rečitatīvi, kuros Pinkertons beidzot uz operas skatuves iznes piedāvājumu iedzert viskiju. Tomēr kaut kas mani šajā darbā vienalga uzrunā - iespējams, vēl arvien tā dīvaini spēcīgā Štutgartes operas iestudējuma iespaidā. Operu, kurā tikpat kā nekas nenotiek un kā dramaturģisks paņēmiens tiek izspēlēts atņemšanai nolemts bērns uz skatuves (!), viņi bija pamanījušies iestudēt kaut kādā nosacīta minimālisma garā, kā vienīgo scenogrāfijas elementu izmantojot to, ka libretā ir aina, kurā Čo-Čo-sana, gaidīdama to nolāpīto Pinkertonu, rotā savu no sabiedrības izstumtās personas būdiņu ar ziediem. Bet tas nu tā.
  Šovakar bijām uz šīs pašas operas izrādi Ventspilī. Ģeniālais režisors no Krievijas tāds, solisti - šitādi (programmiņā bija minēts, ka titullomu dziedās Jeļena Razguļajeva, uz afišām - Žanna Afanasjeva; kura no abām dziedāja, vēl arvien nav ne jausmas), vārdu sakot - pa smalko. Tā pati izrāde, kuru svētdien izrādīs arī Siguldas operas svētkos.
  Iedzēruši Jūras vārtu vestibilā baltvīniņu, skatītāji pulcējās zālē, uzklausīja aicinājumu izslēgt telefonus (ar bažām piefiksēju, ka jau mirkli pēc tam turpat netālu iezvanījās mobilais vienai pensionārei, un viņa, it kā nekas nebūtu teikts vai brīdināts, mazliet arī papļāpāja - kā apstiprinājās otrā cēliena beigu galā, pensionāre ar savu telefonu bija snaudošā Čehova bise), un tad...
  Pašķīrās sarkanais priekškars, un uz skatuves iznāca Siguldas opermūzikas svētku tēvs dibinātājs Kalns, bet pie Kalna nāca arī ("dižais", taica Kalns) Lembergs un Plaude. Pakavējies atmiņās, kā reiz rātslaukumā saticis Lembergu, Kalns viņam iedeva zilgana organiskā (vai varbūt īstā?) stikla sporta balvu tāda kā sašķīst gatava viļņa formā. Neizpalika teksts par "pašu skaistāko pilsētu". Lembergs teica: "Gods kalpot Ventspilij". Ko tādu pastāstīja Plaude, neatminos. Ā, nē, viņai rokā bija balta roze, kas simbolizējot "ticību, cerību, mīlestību," un tāpēc roze bija jādod Lembergam, lai trīs minētos "nestu" arī viņš. Plaude un kaut kāds viņas tekstiņš ir arī Siguldas opermūzikas svētku programmiņas otrajā lappusē, un šī publikācija nelielajā brošūrā itin labi sadzīvo ar vēlēšanu apvienības "Vienotība" reklāmu priekšpēdējā lappusē, kur norādīti pasākuma sponsori. Nē, patiesībā "Vienotība" tajā lappusē ir pat virs un pāri visiem sponsoriem, sponsori ir Ventspils pilsēta, kaut kāds veidojums par Prezidentālu Latviju un dažādi veikali. Kas tas ir - kaut kāds patiesi brīnišķīgas draudzības sākums, vai kas?
  Tad sākās izrāde, kuru ģeniālais režisors bija izvērtis žanrā "paņirgāsimies par japāņiem", liekot lietā visas sliktās filmās, kiča preču veikalos un karnevālos redzētas lietas. Netaupīts tika arī Pinkertons - tērpi pilnīgi noteikti bija šūti kādam citam, un nabaga koloniālisma iemiesojumam bruka nost bikses (vai bija vismaz 30 cm par garu), jūrnieka frencis bija par platu, bet civilista ietērps otrajā cēlienā vispār atgādināja sīpolu ar vesti.
  Beidzās gan viss laimīgi - nu, tādā ziņā, ka solisti dziedāja labi, kaut gan nācās spītēt Viļumaņa centieniem orķestri uzturēt par Rīgas operu krietni mazākajam kultūras namam nepiemēroti lielā skaļumā; labi arī tādā ziņā, ka skatītāji aplaudēja aizgūtnēm un beigās pat uzskatīja par goda lietu piecelties kājās.
  Tiešām apbrīnojami, ko var dabūt gatav no šāda, sākotnēji par pilnīgu izgāšanos uzskatīta, sacerējuma.
• 7 piezīmesvieta jūsu piezīmēm