24. Jūlijs 2010

• 24.7.10 17:10
• Pēc tam, kad no Līgatnes pārcēlāmies uz Siguldu, mana bērnība aizritēja nedaudz dīvaina plānojuma daudzdzīvokļu divstāvu ēkā - iesākumā tai bija uzcelta viena puse ar trim ieejām un tātad 6 dzīvokļiem, pēc tam piebūvēta vēl otra - arī ar trim ieejām un 6 dzīvokļiem. Lai gan nē - vecākajā daļā sākumā nebija dzīvokļi, bet Lauktehnikas kopmītnes. Tur pa vasaru mēdza dzīvot peļņā atbraukuši gucuļi, tur divas istabiņas tika ierādītas arī mums, kad bijām jau pārcēlušies, bet dzīvoklis “jaunajā galā” vēl nebija gatavs. Tēvs strādāja par krāsotāju, un dzīvokļus parasti piešķīra kā tādus pusfabrikātus - pa vakariem un brīvdienām tie bija jāpabeidz pašiem. Bet ne par to ir stāsts. Es labi atceros dzīvošanu otrā stāva kopmītnes istabiņā. Nakti, kad aiz Ķipariem dega govju ferma, un tumsā varēja redzēt varenas liesmas. Un to reizi, kad mamma mani pieveda pie loga un teica: “Paskaties, ko tur ceļ!”
  Pēcāk, kad jau dzīvojām jaunajā dzīvoklī, šo celšanu vairs tik labi nevarēja redzēt, jo dzīvoklis bija pirmajā stāvā. Blakus mājai, uz tāda kā uzbēruma vai pakalniņa bija cehs. Pareizāk sakot, cehu tur bija daudz, vēl tur bija baltu silikātķieģeļu transformātourbūda un vairāki tā saucamie tilta celtņi - pa atstatus novietotām sliedēm braucošas garkājainas ierīces, kas, piemēram, kā tajā pirmajā reizē, spēja pacelt gaisā un novietot uz automašīnas puspiekabes lielas, no tērauda loksnēm sametinātas cilindriskas tvertnes jeb “mucas”, kā mēs tās saucām. Tas viss bija apjozts ar žogu - sarūsējušu stiepļu pinuma žogu, pinums katrā posmā bija iestiprināts tikpat sarūsējušos metāla profilu rāmjos. Ieeja “mucu ceha” teritorijā (tur gan vēl bija metālapstrādes cehs, kurā “ar plazmu” grieza tēraudu un virpoja, tur bija cehs, kurā no Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā izgatavotām un pilnīgi gatavām mēslu kaisīšanas piekabēm tika gatavotas siena savākšanas piekabes “Sugulda” (pilnīgs padomju racionalizācijas WTF? triumfs, bet tas tā), tur bija iekšdedzes dzinēju remontdarbnīca un vēl visādas ēkas, bet mums tas vienalga bija “mucu cehs”. Līdz brīdim, kad sākās privatizācijas un viss pārējais, un beigu galā cehā Čiris sāka ražot savas utopiskās saules pilsētas baļķu namiņus.
  Nu labi. Drāšu žogā aiz transformātoru būdas ar gudru ziņu bija ierīkoti vārtiņi. Ieeja teritorijā gan tika rūpīgi kontrolēta, katrā ziņā, ja ieiet gribējās pa oficiālo ieeju - cauri sarga mājiņai, kur bija šitais, kā viņu - nu, turnikets. Un sēdēja nīgrs un mūždien aizdomīgs sargs, kas varēja teritorijā ielaist vai neielaist arī transportu - šim nolūkam vārtiem priekšā bija novilkta ķēde, kuru vai nu nolaida zemē, tā, lai var braukt pāri, vai arī nenolaida. Un blakus sarga būdai bija sudraba egļu rindiņa, kuras ēnā bija godaplāksne ar ceha labāko portretiem. Vai arī vairs nebija. Katrā ziņā tur vienmēr bija ēnains un mitrs.
  Bet vārtiņi žogā bija. Un tika čakli izmantoti. Pa tiem nāca un gāja, - un būtībā darīja to cauri mūsu pagalmam, - gan tie cehā strādājošie, kas vienkārši dzīvoja mūsu pusē, teiksim, pāri šosejai ZEPsā, gan tie strādājošie, kuriem darba karstumā radās nepārvarama vēlme diskrēti aizskriet līdz ZEPsa veikalam un nopirkt cigaretes, alu, ja vien bija izmests un vēl nebija saskābis, vai, teiksim, pudeli šņabja. Nav grūti uzminēt, ka pirmo bija krietni vien mazāk. Ā, jā, un reizēm pa mazajiem vārtiņiem šo to arī iznesa laukā, bet nebija jau šajos cehos daudz nekā tāda, ko parasts ceha strādnieks tā ļoti varētu iekārot.
  Bet tad nāca pārmaiņas. Žogs tiešām jau bija gaužām sarūsējis un iziris, un tā kā tērauda lokšņu cehā bija, cik uziet, kādam radās doma žogu blīvi nometināt ar pārpalikušajiem lokšņu rombiem, trijstūriem un trapecēm. Kopš tā laika redzēt ceha pagalmā notiekošo varēja vai nu tikai mūsu mājas otrā stāva iemītnieki, vai bērni - un arī, ja vien uzrāpās kokā vai pastaigājās pa paralēli sētai ierīkoto un ar spožai šokolādes folijai līdzīgu izolācijas materiālu notīto siltumtrasi. Žogu gan nokrāsoja sarkanbrūnā krāsā, taču tas nekad nav izskatījies kā nebūt citādi, kā vienīgi sarūsējis. Iesākumā vēl mēģinājām uz tā pazīmēt ar “baltajiem akmeņiem”, bet drīz vien zaudējām interesi. Starp citu, tagad es to vispār pamanu tikai ar piespiešanos - tik ļoti jau pierasts.
  Taču pati galvenā pārmaiņa bija notikusi ar vārtiņiem. Vārtiņu ierastajā vietā vairs nebija. Iesākumā vīri turpat sāka piesliet kaut kādus bomīšus, kāpnītes vai ko nu kuro reizi, un savus ieradumus centās nemainīt. Taču šīs ierosmes ātri vien tika apslāpētas - vai tikai nebija sācies Andropova laiks. Tad nu bomīši, kāpnītes un visas pārējās konstrukcijas tika pārceltas vietā, kuru no sarga būdas un pārējās teritorijas pārskatāmā plašuma aizsedza pats mucu cehs.
  Sākās asu pārdzīvojumu, satraukumu, drosmes, pašaizliedzības, veiklības un, iespējams, arī traumu pilni mēneši un gadi. Mēs bijām iegādājušies suni. Mazu melnu un diezgan nešpetnu kranci, kas par sava suņa goda un cieņas jautājumu uzskatīja ikviena sētas pārkāpēja sagaidīšanu un pavadīšanu. Shēma bija vienkārša. Teiksim, nāk tur tāds vīrs darba drēbēs ar iepirkumiem azotē. Viņš jau zina, ka pagalmā var uzglūnēt Tipsis (no “Tipša, Topša un Teda”, protams), tāpēc jāpiezogas pēc iespējas klusu un jāpaliek nepamanītam pēc iespējas ilgi. Brīdī, kad sākas riešana, kavēties vairs nedrīkst, un pēdējie metri līdz žogam jāpārvar, cik ātri vien iespējams. Parasti tas izdevās, lai gan Tipsis šāvās kā raķete un nonāca pie žoga brīdī, kad strādnieks jau jāteniski bija uzmeties uz sētas. Kustība pretējā virzienā bija ievērojami sarežģītāks pasākums, jo kāpēja būkšķināšanos gar sētu sadzirdēja uzreiz un steidzās riedams sagaidīt. Ne reizi vien gadījās tādi, kas tā arī tupēja uz sētas, bet Tipsis raudzījās augšup, luncināja asti un aizvilkdamies rēja. Vai arī citkārt kāds strādnieks centās tikt atpakaļ teritorijā, bet pa pusdienlaiku bija tā sanīcis, ka visulaik krita atpakaļ. Nē, Tipsis jau nekoda, bet kā tad to varēja zināt.
  Es tiešām nezinu, kāpēc visu šo šorīt atcerējos. Vispār Tipsis bija diezgan nešpetns. Nodzīvoja ilgi, bija jau palicis vecs, un tad kādu dienu pazuda. Domājām, vai nav nobraukts, vai vēl kas nelabs atgadījies. Beigās izrādījās, ka skrējis mammai nopakaļ uz darbu, un pusceļā ievēlies vaļējā akā. Labi, ka aka bija sausa - kaut kādi ventiļi, vai kas nu tur bija. Notupējis tur bija pāris dienas. Bet kad mēģinājām vilkt laukā, kļuva nikns un gribēja kost. Vajadzēja uzmest segu.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm