10. Jūlijs 2010

• 10.7.10 10:22
• Svētku gājiens kā žanrs gan tomēr ir apbrīnojama parādība, jo būtībā jau nekas īpašs nenotiek - vieni iet (nu, labi, bišku uzdzied vai pūtēju orķestris tur kaut ko uzspēlē), otri skatās, bet visiem ir prieks, notikuma sajūta un svētki. Turklāt gājiens - kā jau nodod nosaukums - vienmēr ātri vien aiziet. Aiziet mazbērns vai bērns deju kolektīvā un pēcāk iet kaut kādi sveši cilvēki, aiziet tavs pamatskolas koris un pūtēju orķestris, to vietā nāk citi, bet vienalga - tu stāvi, kādam māj vai pat uzsauc, tavuprāt, asprātīgu saukli Jaunpils pagastam un skaties. Vislabāk man patīk viena īpaša gājiena skatītāju grupa - tie ir pensionāri tā pāri 70, parasti pa vienam vai diviem trim, kas stāv, rokas salikuši aiz muguras un gājienā veras tā kā drusku caur pieri, drūmi samiegtām acīm un nopietni. Kā klusībā atkārtodami: "Smaidat vēl? Smaidat vēl?"
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 10.7.10 10:43
• velonōma
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm