7. Novembris 2009

• 7.11.09 02:04
• Nebija ne jausmas, ka "Verters" ir tāda komēdija. Nu tādā ziņā, ka galvenais varonis vispār kaut kāds santehniķis brūni lillā drēbēs, kas vai nu šarmē ar baltzobu smaidu, vai lauza rokas, vai ciešanās atsperas uz tām pašām rokām pret (a) apsegtu pianīnu (b) pret visuresošām margām/dīvānu atzveltnēm, lai gan patiesībā viņa vienīgais nodoms un nolūks ir nokniebties ar to meiču. Nu labi, nekas no tā visa viņam īsti neizdodas, tad nu beigās padara sev galu. Ā, un pats labākais, ka pēc ilgstošas prombūtnes (diemžēl operā, atšķirībā no filmām, neparādās titri "pēc 2 gadiem" u.tml.), Verters var miera vējos parādīties nevis ārdurvīs (tas tikai tāds minējums, jo skatuves iekārtojumā izmantotas kādas 60 durvis 2 stāvos), bet gan otrā stāva gaiteņa durvīs, kas, visticamāk, ved uz bibliotēku, podsobku vai viesu guļamistabu. Tas viss liecina, ka Žagara iestudējumā ir kaut kāds mistiskais slānis, kuru nav iespējams pirmajā piegājienā caursist pat spītējot aizraujošajam orķestra un solistu sniegumam.
  
  P.S. Sen neatceros redzējis teātra izrādi, kurā scenogrāfija ir tāda, ka reizē riebjas un kauns uz to skatīties ("Sārtās rozes" (WTF?) bērnībā varbūt)
• 9 piezīmesvieta jūsu piezīmēm