3. Janvāris 2009

• 3.1.09 15:19
• Tai pirmajā filmā, ko vakar skatījāmies, man baigi patika, kā tas Semjuels Lī Džeksons, izbesījies, ka zem viņa bērnu istabas logiem kaimiņi baseinā nodarbojas "ar sinhrono peldēšanu", kaimiņu pagalmā sāka izģērbties un uzbrēca, tipa: "Nu tad davai, visi pišamies!"
  
  Otrā filma - ne tikai saturiski, bet arī formas ziņā - bija tieši šāda pišanās. Kaut kāds šaušalīgs krievu vanabī art-house, kurā līdz nelabumam tika nodrāzta Fjodorova dziesma no albuma "Zimi nebudet", un lielāko filmas laiku aizņēma ne uz mirkli nenoticamas jocīga vīrieša un viņa nolaupītas picu izvadātājas (ar pīrsingu lūpā) attiecības, līdz beigu galā izrādījās, ka jocīgais vīrietis jocīgs ir tāpēc, ka gejs, un vispār viņam tūliņ jāmirst, jo viņš ir nāvīgi slims, tad viņi visi bija uz jumta, bet kaut kādi resni veči birojā viens otru sita ar printeri u.t.t.
  
  Izmisums no otrās filmas bija tik liels, ka bez tā viskija droši vien vispār līdz beigām nebūtu tikuši.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm