1. Novembris 2006

• 1.11.06 08:28
• aizgājis mūžības neceļos
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.11.06 22:27
• Kaut kā tā nu ir sagadījies, ka ar apbrīnojamu regularitāti esmu apmeklējis bērnu slimnīcas traumpunktu (apbrīnojamu tāpēc, ka nevienā citā slimnīcā laimīgā kārtā tik bieži būt nav gadījies un ceru arī nenodarboties). Līdz šim ar bērniem, kas nav mani (viens no viņiem nebija pat Latvijas iemītnieks), bet šovakar devos turp ar meitu. Un kārtējo reizi (ar vienu reizi būtu par maz, trīs jau var uzskatīt par kaut cik objektīvu vērojumu) pārliecinājos, ka... Nu, labi - vienīgais, ko vēlējos teikt, bija tas, ka ja vien tagad atkal būtu tas brīdis, kad man vajadzētu izvēlēties, par ko gan kļūt, viena no pārliecinošākajām izvēlēm varētu būt bērnu ārsts. Un es pat nezinu, kas šajā iedomā bija svarīgāks. Vai vērojums (jau trešo reizi), ka tur strādājošie cilvēki, neraugot vēlo vakara stundu un nogurumu un visu to, kas nu tur nāk priekšā, vēl arvien ir mundri, smaidīgi un pieklājīgi (varbūt viņiem palīdz tādi gadījumi kā tas šovakar - ar puisi, kas izkritis no 9.stāva un palicis dzīvs, staigā pats un tik vien kā jāsafotografē rentgenā, lai gan lauzts nekas neesot?). Vai varbūt iedoma, ka ārstēt bērnus tomēr ir krietni vien svarīgāk, nekā pieaugušos. Jo kas iznāks no tiem bērniem - nu kurš gan to var zināt (nu kaut vai no tā džeka, kas nokrita no 9.stāva)? Bet kas iznāks no pieaugušajiem - tas vienmēr kaut kā jau iepriekš zināms. Viens, piemēram, ir bērnu ārsts, bet otrs..
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.11.06 23:12
• Jaunā narkotika "Baltais tēvs"
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.11.06 23:47
• "Atvērt čakras un tā tālāk"
  
  TV
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm