11. Oktobris 2006

• 11.10.06 21:29
• Man ir tā, ka dažas grāmatas, kad lasu tās skaļi un priekšā, izraisa pavisam neadekvātas reakcijas. Ar to saprotot aizkustinājumu, kas jau robežojas ar izplūšanu asarās. Piemēram, šovakar tiku līdz "Kapteiņa Granta bērnu" 5.nodaļai. Knapi tiku, jo pēdējās rindkopas vienkārši nespēju vairs palasīt. To, ka esmu muļķis, esmu sapratis jau labi sen, taču tagad ar prieku varu to papildināt ar "vecs".
• 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 11.10.06 22:59
• Kad mani vecāki atbrauc uz Rīgu, un mēs satiekamies, viņi, piemēram, stāsta, ka uz ielas redzējuši X. (populāru aktieri vai politiķi, vai ko nu tur), taču pēc tam sapratuši, ka tas tomēr nemaz nav X. bet, teiksim, Y. vai varbūt vispār nekas. Lai gan nedz X., nedz Y. nav mums personīgi pazīstams, un vispār ar viņiem mums nav nekādas darīšanas. Vai arī gadās, ka aizejam uz restorānu, un viss ēdiens izrādās par asu vai vinkārši dīvainu. Un zobu bakstāmos tur arī dod. Un ēdienkartes katram, nevis vienu uz visu galdiņu.
  
  Kāpēc es to pieminu? Tāpēc, ka es esmu tieši tāds pats, tikai manī tas viss ir no viņiem abiem - no mammas un tēta.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 11.10.06 23:08
• Nomirstot man gribētos, lai ir vismaz daži cilvēki, kuriem pateikt, ka es viņus mīlu. Nevis cilvēki, kas man - tādam mirstošam - to teiktu, jo es jau tāpat to pēc tam aizmirstu. Viņi varētu klusēt, jo manis teiktais nozīmētu tieši to pašu.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 11.10.06 23:19
• Mani nebeidz uzjautrināt pārklausīšanās. Piemēram, nupat klausījos kaut kādas vecas Dilana dziesmas un sadzirdēju frāzi: "Ebreji un arhitekti - viņi tveras pie visa jaunā". Protams, ka nekā tāda tai dziesmā nebija.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Pupuķis
• 11.10.06 23:36
• 
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm