28. Jūnijs 2005

• 28.6.05 19:29
• Šodien izjutu kārdinājumu nozagt grāmatu. Ne jau grāmatnīcā. Antikvariātā. Un ne jau tāpēc, ka man to ļoti vajadzētu. Vidzemes vēsture, izdota, šķiet, 1849.gadā. Nē, patiesībā man to pilnīgi noteikti nevajadzēja, jo tā bija vācu valodā, un vāciski es lasīt protu slikti, lai neteiktu - nemaz. Un tomēr es izjutu kārdinājumu. Grāmatā starp sadzeltējušajām lapām bija daudz dažādu aprakstītu papīriņu, tad vēl arī visādas piezīmes starp rindām un uz lappušu malām - gan vācu valodā, gan latviešu, vecajā ortogrāfijā, skaistā rokrakstā. Gan ar zilu un melnu tinti, ar spalvu, gan tāpat ar zīmuli. Un tad aprakstītas priekšlapas - kaligrāfiskā rokrakstā, sīkiem burtiņiem aprakstītas priekšlapas. Es ilgi skatījos, turēju grāmatu rokā, šķirstīju. Vienubrīd mazajā telpā paliku viens, un tad tas arī notika. Iedomājos, ka varētu mierīgi pasist grāmatu azotē, zem jakas, un aiziet. Nebija jau liela. Tā grāmata. Bet tad jau atkal sanāca cilvēki, arī pārdevējs atgriezās, un es grāmatu atliku atpakaļ. Jo patiesībā man to pilnīgi noteikti nevajag. Turklāt tā bija dārga, tik dārga, ka diezin vai man būtu ienācis prātā kādā citā veikalā nozagt kaut ko citu, kas maksā tieši tikpat - kurpju pāri vai kaut ko tādu.
  Jocīgi, bet kad izgāju no veikala, prieku es nejutu. Prieku, ka esmu veiksmīgi turējies pretī kārdinājumam, ka neesmu grāmatu nozadzis. Viss, ko es jutu, tomēr bija žēlums.
  Bet tad uz ielas stūra redzēju aktieri, nu tādu visai zināmu aktieri, un nodomāju - tas nu gan ir tievs, nu kā gan cilvēks var būt tik tievs. Un tad jau es patiesībā esmu gandrīz vai resns. Un tanī brīdī par grāmatu jau biju aizmirsis. Nevajadzēja man tātad viņu.
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm