18. Augusts 2004

• 18.8.04 00:07
• Nez, ko lai uzraksta? Labāk neko.
• 7 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Mana cīņa
• 18.8.04 10:36
• Pēc tam vakar man krita uz kājām. Tādā nozīmē, ka galvā ienāca vate, bet tur neko sliktu nedarīja, atstāja zumošu tukšumu, noslīdēja un pārvērtās par smagumu kājās. Bērns lēkāja pa auksto jūru, bet es griezu zobus un gaidīju, kad beidzot, kad beidzot, jo kājās tāds smagums, ka pa smiltīm ne pavilkties, bet mājās vēl gaida ģeniālais darbs.
  
  Taču smagums traucēja, ģeniālais darbs nevedās, bija jāmeklē palīglīdzeklis. Lai gan nevar saprast, kurš kuram palīdzēja. Jo iedzert gribējās vēl pirms tam. Tāpēc nevar teikt, ka tikai darbs. Iedzerot kļuva citādāk, par darbu neko nezinu, īsti nemāku paskaidrot, vai bija ģeniāls vai nebija, toties saņēmu ļoti labu vēstuli. Ilgi cietos neizlasījis, taču vairs nevarēju. Daudz kas bija nosaukts vārdos. Smagums no kājām bija pagaisis, vīnu vairs negribējās, un laikam arī nemaz vairs nebija.
  
  Grūti bija aiziet gulēt, tikpat grūti kā palikt nomodā. Izēdu pusarbūzu, vienkārši lai kaut kas būtu. Gulēju slikti, pinos un svaidījos, nez kāpēc skatījos pulkstenī un sapņoju, ka gultā man līdzi dators un es turpinu strādāt. Droši vien no arbūza.
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 18.8.04 17:00
• Ui, kā es šodien strādāju. Tā ka kūp, tā ka prieks. Saņēmu vēstuli, ļoti svarīgu vēstuli, un, ko domājies, izlasīju un tūliņ izdzēsu. Nemanot, pa kuru brīdi. Bez pēdām. Un nu nav nedz atpakaļadreses, arī uzdotie jautājumi palikuši atmiņā tikai aptuveni. Taču pats stulbākais, ka tiešām svarīga. Nē, ne jau tik svarīga kā tā vēstule, kas vakar, to laikam nevarētu izdzēst ne jauši, ne nejauši. Bet tomēr.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm