Šodien ir tāda diena, kad saproti - pilnīgi noteikti vajadzēja palikt gultā. Tu iekāp trolejbusā, klausies, kā tev stāsta par vakardienas koncertu, par to, kā tamburīns atdarinājis ģitāras skaņu, bet ģitāra - tamburīna skaņu, domās vēl arvien redzi aci, ko Umas Tūrmanes kājas pirksti iespiež zemē, lai gan vairāk tev gribētos domāt par vakaru, kādu mūsu platuma grādus nav nemaz tik daudz, par to, kā ielas malā pienāk krēsla, kā ielu gaismas un reklāmas tālumā arvien vairāk sāk izskatīties kā foršā filmā, un mutē pipari vien, bet roka pārslīd pār nez kāpēc miklo, jo trolejbusā viss ir mikls, stangu, un uz tās paliek brūnas netīrumu švīkas. Roka kļūst lipīga.
It was a large room. Full of people. All kinds. And they had all arrived at the same buidling at more or less the same time. And they were all free. And they were all asking themselves the same question: What is behind that curtain?
lietussargi un istabas drēgnas šovasar gaidāmas tikai ēnas piloši deguni peļķu plankumi padebeši skumji un pelēki vēl var gadīties pērkoņi zibeņi gulētāji un brāļi septiņi biezas segas un mitri apģērbi asinsvadi auksti un zilgani