8. Februāris 2004

• svētdienas rīts
• 8.2.04 15:49
• Pamodos tā, it kā visu nakti nemaz nebūtu gulējis. Aizdomīgi skaidri atminos nakti visā tās garumā - gan to, ka sega liekas krietni vien par plānu, tomēr ir neizturami karsti, bet tad atkal it kā vēsi, gan baisās plaisas saliekamā "dīvāna-gultas" segmentu starpā, kas to visu padara līdzīgu autonomi peldošiem ledus gabaliem, uz kuriem esmu spiests novietot galvu, rumpi, kājas vēl uz kāda atsevišķi; tad kaķa nagu skrapstēšanu pa gludo, brūni dzelteni krāsoto grīdu, kaimiņa prostatas dziedzera pārvietošanos tualetes virzienā (kopā ar pašu kaimiņu), visbeidzot - bērna pamošanos drīz pēc sešiem un uzreiz sajūtamo atšķirību starp miega elpu un nomoda elpu; viņš vēl guļ nekustīgi, tikai elpo, taču es saprotu, ka pamodies, un aizmigt vairs nespēju, kaut gan nebiju aizmidzis arī pirms tam, ja nu vienīgi tajā, ko pieņemts dēvēt par cauru miegu; un tad jau arī vecāki sāk uzsvērti klusām un tieši tāpēc vēl uzkrītošāk rosīties, tēvs jau septiņos cep pankūkas, kaut kas gāžas, grab un šņāc, pagulēsi tu tādā epicentrā.
  
  Tomēr izliekos aizmidzis, tā izdodas palikt guļus stāvoklī pašam pēdējam. Lai efektu paildzinātu, ielienu vannā; pankūkas tikmēr ir atdzisušas, kafija un vārītās olas arī, kā nekā ir jau 10. Olas nelobās, čaumala nāk nost ar visu baltumu, un ģimene svētdienas rītā draudzīgi apspriež kaimiņus. Ilmāru ielika cietumā pēc tam, kad viņš kopā ar to [neatceros] aplaupīja to lauku māju. Gribējuši dabūt vismaz tūkstošus desmit, lai "var ko iesākt". Ilgi novērojuši to māju, slēpušies pērnā siena kaudzē, tomēr laupīt sākuši ikurāt brīdī, kad abi saimnieki bijuši mājās. Tas viens ar cirvi to vīriņu, Ilmārs ar mēslu dakšām sieviņu. Nekā daudz jau nav bijis ko ņemt. Nu kādi tur desmit tūkstoši. Nu jā, kad abi saņemti ciet, izrādījies, ka Ilmārs arī to savu čomu bij ar lāpstu nositis. Mēģinājis ziemā kaut kādā grāvī aprakt, takš kājas nav līdušas iekšā, tad nu jēmis ar lāpstu un pacirtis īsākas. Bet Lillija tai laikā jau bij mirusi. Edgariņu, sauktu arī par Gramafonu, aizveda uz sociālo māju, tam kājas jau bij atņēmušās. A virs viņiem ievācās tā ģimene, kam bija trīs (vai četri bērni). Un viendien viens baisi brēca. Sauca ātros, pēc tam bij bēres. It kā nokritis pa trepēm, mājai tādas stāvas trepes. Tak brālītis muti nevarēja pievaldīt, izstāstīja kaimiņu bērniem, ka māsa zaceni apēdusi, tad nu mesta pret radiatoriem. Tai pašā dzīvoklī agrāk dzīvoja "tjotja Ļena", sagrabējusi večiņa, kas mazgādama veļu nokrita pie vannas. Ar sirdi. Bet krāns palika vaļā, sāka iet pāri malām, pilēt kaimiņiem uz galvas. Tolaik vēl Lillija bij dzīva, un Ilmārs nebija cietumā, varbūt pat dzīvoja kopā ar Solīdo cilvēku (nu dikti solīds cilvēks, n reizes sēdējušo recidīvistu raksturoja Lillija), kas pecāk tika arestēts ar tepat apkārtnē no veļas auklām sazagtām parpalām mugurā. Tad nu Ilmāriņš uzgāja augšā, paskatījās, ka večiņa pie vannas pakritusi, aizgrieza krānu un pa istabām savāca visu, kas vērtīgāks. Bet tas bija baigi sen. Nu jā un brokastis bija galā.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm