18. Decembris 2003

• 18.12.03 09:35
• "Ieņemt kaut kādu estētisku pozīciju attiecībā pret mūsu pasaules mehānisko ritmu mūsdienās ir vieglāk kā jebkad - pietiek paspert soli sāņus. Lai gan patiesībā nevajag pat soli. Pietiek ieturēt pauzi, izslēgt radio, izslēgt televizoru, neko vairs nepirkt, negribēt neko vairs pirkt. Vairs nepiedalīties, vairs nezināt, uz laiku apstādināt jebkādas informācijas uzņemšanu. Pietiek vienkārši ar to, ka dažas sekundes sastingsti* uz vietas," izlasīju vakar vakarā mazā grāmatiņā un uzmācās nojausma, ka zinu, kā tas bijis iespējams. Ka vienas dienas laikā, šķiet, bijušas divas. Un tā viena, tā, kurai, spriežot pēc kalendāra, vajadzēja būt ceturtdienai (tas nekas, ka ceturtdiena patiesībā vēl nebija sākusies, jo ceturtdiena, galu galā, taču ir tagad), bijusi krietni vien īstāka nekā trešdiena.
  
  No rīta, nupat, šajā ceturtdienā, steidzos uz aptieku. Jau bija sastājusies rinda. Sieviete uzstājīgi pieprasīja smilšērkšķu sīrupu, pārdevēja tikpat neatlaidīgi mēģināja uztiept smilšērkšķu eļļu un mežrozīšu sīrupu. Man gan ne. Deva to, ko prasīju.
  
  * Krievu tulkojumā, protams, tas bija zamereķ, kas šai darbībai piešķir īpašu šarmu.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 18.12.03 10:21
• -Ko?
  -Kas ir?
  -Ko?
  -Kas ir?
  -Ko?
  Ieelpa. Izelpa. Pasmaida. Nopietna. Pašā acs kaktiņā iekritusi asara. Наш цвет глаз ненадежен, как мартовский лед.
  -Ko?
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• 18.12.03 15:08
• Skan šitas te
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm