4. Decembris 2003

• Visādas lietas
• 4.12.03 09:50
• Vispirms par to, vai Dievs varētu būt ironisks. Teicu, ka manuprāt nē. Jo tas, kurš ar ironiju mēģina kompensēt kaut ko lāga nesaprotamu, jau ir cilvēks pats. Likteņa ironija. Ne jau liktenis ironē, bet tas, kas to likteni izbauda uz savas ādas un ne nieka nesaprot.
  
  Pēc tam atcerējos par dāvanām, nu nē, pat vēl ne par dāvanām - par to visu kompleksu kopā. Jo nejauši, pa ausu galam dzirdēju runas par gatavošanos kolektīvai svinēšanai, gaidīšanai un kas nu tas viss ir.
  
  Šorīt pēc ilga pārtraukuma ieslēdzu mašīnas radio. Protams, jau pēc brīža atskanēja Zsv. dziesmiņa. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, izjutu pat tādu kā grēcīgu prieku - nu kā cilvēks, kas cieties, cieties, bet tad bezmaz slepus, lai draugi un paziņas neredz, iegājis kaut kādā riebīgā ēstuvē, nu kaut kādā Lido vai makdonaldā, un nopircis veselu kaudzi tās briesmīgās pārtikas un ņem un pieēdās tik ļoti, ka kādu brīdi noteikti vairs negribesies.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• un tad vēl tie dzejolīši, kurus varēs mainīt pret dāvanām
• 4.12.03 10:12
• pāris rindiņas
  nospiestas podziņas
  aizlido sms
  izlasi nenodzēs
  
  lietot numuru
  saglabāt īsziņu
  iegaumēt pantiņu
  iztīt zem eglītes
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm