7. Septembris 2003

• 7.9.03 19:07
• "Kaut gan bija 2140.gada Jaungada diena, tomēr Kurzemes jūrmalā, kur tā vistālāk iespiežas krēpotajos viļņos, sniega nemanīja. Laiks atgādināja drīzāk vēlu rudeni, nekā ziemas mēnesi. Pūta skarbs ziemeļvakara vējš, krita arī pa sniega pārslai, bet tās zemei tuvodamās it kā sadila un sasniedza to jau kā sīkas lietus pilītes.
  
  Tālumā, kur pacēlās pauguru rinda, augstākajā kalngalā lepojās vēl augstāks no dzelzs un betona celts tornis ar savādu galvu pašā augšā. Neraugoties uz pusdienas stundu, torņa galvā kvēloja apgaismotu logu rinda, atgādinādama plēsīga nezvēra ugunīgo muti. Kā upuri meklēdama šī mute griezās līdzi vējam un pāri slaidajām priedēm vērās jūras plašumā. Vēl tālāk debess malā varēja saskatīt vairākus līdzīgus torņus, kas rīdami vēja brāzmas, pārvērta tās elektriskajā enerģijā. Ugunīgajā torņa galvā vēju uztvēra milzīgas turbinas."
  
  J.Ģirupnieks. Ekspedicija zemes dziļumos. Zinātniski-fantastisks romans. Valtera un Rapas apgāds, Rīgā, 1939
• 7 piezīmesvieta jūsu piezīmēm