10. Augusts 2003

• 10.8.03 18:59
• Es iegrimu vienā no saviem nožēlojamajiem atslēgšanās periodiem. Bieži vien, kad esmu kopā ar cilvēkiem - gan labiem, gan sliktiem - , manas maņas gluži vienkārši izslēdzas, tās nogurst un es padodos. Es esmu pieklājīgs. Es māju ar galvu. Es izliekos, ka esmu visu sapratis, jo nevēlos nevienu aizvainot. Tā ir mana vājība, kas sagādājusi man daudz nepatikšanu. Cenzdamies izturēties pieklājīgi pret apkārtējiem, es pieļauju, ka mana dvēsele tiek sasmalcināta tādos kā virtuālos makaronos.
  Tas nekas. Manas smadzenes atslēdzas. Es klausos. Es atbildu. Un viņi ir pārāk truli, lai saprastu, ka manis šeit nav.
  
  Bet vispār nav satisfakcijas no Bukovska latviešu valodā. Visu laiku tāda sajūta, it kā lasītu tekstu, kas rakstīts neeksistējošā, virtuālā valodā, kurā bez rīstīšanās nespētu izteikties neviens normāls cilvēks.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm